Atklājas šokējoši jaunumi par Baibas Barones nāvi

 baiba

Baiba Barone par dzīvību cīnījās neatlaidīgi, taču šajā cīņā gadījās šķēršļi – valsts atteikums palīdzēt un aknas donora gaidīšana, kas jaunietes glābšanai bija pārāk ilga. Baibas ģimene cer, ka pēc notikušā ar Baibu sabiedrība arvien vairāk sapratīs, cik svarīga ir atļauja neliegt orgānu izmantošanu pēc nāves.

6. decembrī Baibas mammai ir dzimšanas diena. Divdesmit piecus gadus tā vienmēr bija trakākā nedēļa decembrī. Brāļa sievai Evijai vārda diena ir 3. decembrī, Baibai –  4. decembrī. Svinības sekoja svinībām.  No šī gada vairs nē. Baiba mira 2. decembrī Tartu slimnīcas reanimācijā, nespējot atlabt pēc aknu transplantācijas.

Operāciju viņa gaidīja kopš vasaras. Šo piecu mēnešu laikā valdība lauza pirms tam Baibai doto solījumu, ka aknu transplantācijas jūlijā sāks segt no valsts budžeta. Vajadzīgos 50 000 eiro tūkstošiem atsaucīgi cilvēku Baibai saziedoja paši. Bet pārāk ilgi – divus mēnešus  – nācās gaidīt donora orgānu.

Ar pacietību Baibai viss bija kārtībā. Bet ar to bija par maz. Vajadzēja spēku un veselību. Bet tās Baibai vairs nebija.

Sīkā māsa. Čaba!

Jānim bija desmit, bet Ievai septiņi gadi, kad piedzima Baiba. Čaba, sīkā māsa. Baibas māsa Ieva stāsta, ka viņa katru rītu vedusi māsu uz dārziņu. Tur Baibai esot paticis, atzīst viņas mamma Māra. Tobrīd ģimene dzīvojusi Raiņa bulvārī, bet dārziņš bijis Lāčplēša ielā.

Baiba bijusi aktīva organizatore. Mamma māsa un brālis arvien atceras mazās māšeles izgājienus.

Kad Ieva un Jānis dusmojās, ka Baiba aizņem visaugstāko krēslu galda galā un teica –  nekur nav rakstīts, ka tā ir tava vieta, Baiba ņēma un uz sienas uzrakstīja – “Baibas vieta”.

Pēc 9. klases Baiba sāka mācīties profesiju, gribēja kļūt par pavāri.

Ārstējas no vēža

Mammu uztrauca tas, ka meitai regulāri ir augsts asinsspiediens un viņa kļūst apaļīga, bet mediķi teikuši, ka viss esot kārtībā. “Es vēl gāju un teicu, ka kaut kas nav normāli. Jauna meitene un tāda dūšīga paliek,” stāstīja Baibas mamma.

Līdz brīdim, kad poliklīnikas ārsts ultrasonogrāfijas laikā atklāja šķidrumu mazajā iegurnī un no poliklīnikas Baibu uzreiz aizrāva uz Bērnu slimnīcu.

Pēc kāda laika sasaukts ārstu konsīlijs un nolemts, ka Baibu ir jāpārved uz Onkoloģijas nodaļu un ka viņai jāārstē vēzis.

Baiba izgāja vienu, otru ķīmijas terapijas kursu, pēc kā jaunietei izkrita mati. “Uz Lieldienām mūs palaida mājās uz dažām dienām, lai pēc tam, braucot atpakaļ, varētu uzsākt trešo kursu,” teica Baibas mamma.

Taču aizbraucot atpakaļ, Baibai un viņas mammai pateikts – Baibas slimība tomēr nav vēzis.

Daktere Eglīte, kurai Māra velta vissiltākos pateicības vārdus, nepadevās un turpināja meklēt – kas Baibai kaiš?

Beidzot īstā diagnoze

Un vasarā beidzot noteica īsto diagnozi. Ārste atrada speciālistus ārvalstīs, valsts apmaksāja ārstēšanu un Baiba devās uz Vīni, kur veica aknas šuntēšanu. Viņas ārste brauca līdzi, lai palīdzētu un tulkotu. Vīnes mediķi solīja, ka uz 10-15 gadiem problēma ir atrisināta.

Tomēr tā nebija – atsākās riņķa dancis, šoreiz Stradiņu slimnīcā. Baibai atkal bija šķidrums vēderā, sekoja terapija, pēc kā kļuva labāk. Bet tad atkal kļuva tik slikti, ka bija jāliek reanimācijā.

Šogad pavasarī ārsti Baibas ģimenei paziņoja, ka nu jau vienīgā iespējamā ārstēšanas metode ir aknu transplantācija,

kas tūlīt, tūlīt sākšoties arī Stradiņos. “Mēs atviegloti nopūtāmies. Nu, ja mēs tik ilgi gaidījām, tad to 1.jūliju mēs arī sagaidīsim,” teica Baibas mamma.

Valsts maina plānus 

Bet 28. jūnija valdības sēdē Ministru kabinets Danas Reiznieces-Ozolas (Zaļo un zemnieku savienība) vadībā, kura tobrīd aizstāj premjeru, atbalsta veselības ministres Andas Čakšas rosinātos grozījumus un transplantācijas sākuma datumu valsts pārceļ uz nākamā gada 1. janvāri. Bet Baiba nevarēja gaidīt.

Pēc šī trieciena ģimene saprata, ka uz valsts solījumiem paļauties nevar, ja grib Baibu glābt. Baibas māsa Ieva sāka vākt līdzekļus pati, visa ģimene un draugi iesaistījās.

“Es pārkāpu tam – kā es iešu un prasīšu? Bet es sapratu, ka tas ir jādara. Tā taču ir mana māsa! Es darīšu visu,” teica Ieva.

Redzot tik lielu sparu, portālā “ziedot.lv” palīgā nāca arī daudzi citi. Un vajadzīgo summu Baibai saziedoja ātri.

Operācija Tartu slimnīcā

Tartu slimnīcā Baibu uzņēma gaidītāju rindā, un 14. septembrī Baibu pašu pārveda uz Tartu. Tur ārsti bija gatavi veikt operāciju jebkurā brīdī, kad būs donora orgāns.

Tieši pirms transplantācijas Baibu Tartu apciemoja visa ģimene. Tikai tētis netika, jo pats slikti jutās. Tā bija pēdējā diena, kad Baiba pati staigāja.

Operācija noritēja veiksmīgi.

Aknu pārstādīšana ir viena no sarežģītākajām operācijām. Baibai tā ilga deviņas stundas. Prognozes bija labas. Pēc četrām dienām Baiba pamodās.

Taču cīņa nebija beigusies. Baibas organisms bija tik novājināts, ka ārsti pat šaubījās, vai viņa izturēs operāciju. Un pēc operācijas izmeklējumi un manipulācijas turpinājās. Lai veiktu kuņģa pārbaudi, Baibai atkal deva narkozi.

Sākās nopietni asinsrites traucējumi. Aknu vēnā atkal izveidojās trombs. Naktī no 1. uz 2. decembri ārsti veica akūtu operāciju. Trombu izdevās likvidēt, bet Baiba iekrita dziļā komā.

Ārsts piegājis pie Baibas mammas un teicis, ka viņam ir slikti jaunumi. “Ka diemžēl nav zināms, kāds būs iznākums. Es apjukusi apsēdos uz dīvāna pasēdēju, teicu, ka tas tā nevar būt, ka ar to viss beigsies. Visam ir jābūt labi,” stāstīja Baibas mamma. Taču, aizgājusi pie meitas, saprata, ka meita mirst.

Vai būs mācība?

Tas, kas notika ar Baibu, nav stāsts tikai par viņas ģimeni. Tas ir stāsts par mums un par mūsu Latviju. Tik daudzi atbalstīja Baibu ar domām un darbiem. Tik daudzi turēja īkšķus un cerēja, ka viss izdosies. Tik daudzi aizdomājās, cik svarīga ir atļauja neliegt orgānu izmantošanu pēc nāves.

Baibas māsa Ieva netic, ka no notikušā ar Baibu valsts un sabiedrība kopumā gūs kādu mācību un ka sekos kādas pozitīvas izmaiņas.

“Bet man ļoti gribas ticēt, ka tas viss, kas bija ar Baibu, kaut ko vismaz, kaut nedaudz pamainīs,” atzina Ieva.

 

Dokumentālo filmu var noskatīties ŠEIT

Avots: Lsm.lv

Iesaki šo rakstu citiem!

Leave a Comment