Slavenais “viltus ziņu” atklājējs Jānis Polis, “Saskaņai” pats piedāvājis savus “troļļu” pakalpojumus!

Tieši pirms gada – 2017. gada martā Jānis Polis, kas pats sevi sauc par „interneta mārketinga profesionāli”, publicēja plašu „neatkarīgu pētījumu” ar nosaukumu „Interneta propaganda Latvijā. 3. daļa. Saskaņas centrs – ar rīdzinieku naudu cīņā par jūsu smadzenēm”.

Tagad izrādās, ka nepilnus piecus gadus iepriekš šis “neatkarīgais un objektīvais pētnieks” pats ir mēģinājis tikt pie Saskaņas naudas, piedāvājot dažādas metodes Nila Ušakova slavināšanai, kā arī iespēju neslēgt oficiālu līgumu un izmantot „trolliskas” metodes Saskaņas slavināšanas domēna reģistrēšanai tā, lai ēnu mestu uz politiskajiem konkurentiem.

Kā rāda atklātībā nonākusi Jāņa Poļa elektroniskā pasta sarakste ar Jurģi Liepnieku, kuras autentiskumu sociālajā tīklā Twitter apliecinājis arī pats Polis, tagadējais „neatkarīgais pētnieks” un Saskaņas netikumu atklājējs ir aktīvi darbojies, lai pirms 2013. gada pašvaldību vēlēšanām piedāvātu dažādus popularizēšanas variantus gan Saskaņai, gan tās Rīgas mēra kandidātam Ušakovam.

No sarakstes skaidri un nepārprotami izriet – Polim galvenais jautājums bijis tieši par samaksu, turklāt nodokļu nomaksa viņam acīmredzami nav šķitusi būtiska:

„Par Nila dziesmām – savā pusē dažu dienu laikā precīzāk izdomāsim tehnisko risinājumu, tad varēšu precīzu laika plānu un faktiskās izmaksas. Tad tālāk no jūsu puses viss vienkārši – samaksājat naudiņas un mēs ķeramies klāt. Gribi līgumu – slēdzam, negribi – neslēdzam.”

Jāņa Poļa e-pasts Jurģim Liepniekam:

Tāpat tagadējais „neatkarīgais pētnieks” ir apliecinājis gatavību Ušakova un Saskaņas interešu vārdā nodarboties arī ar „pēdu jaukšanu”, lai „iegāztu” kādu no Saskaņas un Ušakova politiskajiem konkurentiem. „Projekta domēnu reģistrēsim tā, ka ne pārāk labi slēptas pēdas vedīs uz kādu no konkurējošajām organizācijām pēc jūsu izvēles:)” sarakstē apliecinājis Polis.

Sarakste rāda, ka Polis ir dažādos veidos izrādījis interesi par iespējami ātrāku Ušakova slavināšanas darbu sākumu un samaksas saņemšanu. „Vajadzētu saprast nākamos soļus, ko, kad sākam darīt, kas un kad par to maksā,” Polis rakstījis vienā e-pasta vēstulē. „Stratēģijas izstrāde un 5 radošās idejas izmaksās Ls 2000 + PVN, ar 100% priekšapmaksu,” viņš aplēsis citā. „Nepieciešams vienoties par laika plānu aktivitāšu realizācijā un kas ko un kādā ceļā finansē,” viņš savas vajadzības aprakstījis vēl trešajā vēstulē.

Polis arī norādījis, ka „mūsu īpašnieki”, kuru rīkojumus viņš izpildot, esot tie, kas viņam skaidri devuši „vadošus norādījumus neveikt vispār nekādas kustības saistībā ar kādu politiķi, kamēr neesmu redzējis priekšapmaksu par konceptu un radošajām idejām”.

Pietiek šodien publicē pirms iepriekšējām pašvaldību vēlēšanām tapušo „mūsu redzējumu”, ko Ušakovam par samaksu piedāvājis Polis (saglabāta oriģinālrakstība):

„Tātad, mūsu redzējums:

1) Aizmirstam par Ušakovu. Šim komunikācijas virzienam turpmāk eksistē tikai Nils. Digital risinājumi, kā arī offline aktivitātes uz šo auditoriju ietilpst kategorijās: Nils dara, Nils klausās, Nils atbalsta, u.t.t. Bezmaz kā zīmogs. Kamēr latviešu jaunietis domā par Nilu Ušakovu kā par Ušakovu, viņš domā par krieviem, par ļauno Saskaņas Centru, par 9. maiju.

Mūsu uzdevums ir viņam likt domāt par un visur redzēt tikai Nilu, foršu, jaunu čali, latviski runājošu, daudz sasniegušu, tomēr piezemētu, Rīgas mēru, kurš runā par lietu, dara lietas, ir savējais. Tāpat spiežam uz Nilu kā uz vienojošo starpetnisko saikni. Visi plēšās, Nils pa vidu, cenšas vienot. Es šaubos, ka SC komunikācijā šajās vēlēšanās šī platforma vēl būs aktuāla, bet Nilam uz šo mērķauditoriju to vajadzētu saglabāt. Jaunieši grib dzīvot draudzīgi.

2) Lai uzrunātu primāri latviešus, vecumā no 17-30, ar digitālu risinājumu palīdzību, mēs piedāvājam izmantot infotainment stratēģiju. Respektīvi, radīt risinājumus, kas izklaidē un/vai informē/veido viedokli, vai nu viena risinājuma ietvaros, vai ar vairākiem risinājumiem paralēli. Papildus būtu nepieciešams vismaz viens liels risinājums, kurš ļauj reāli risināt problēmas/līdzdarboties to risināšanā.

3) Visa komunikācija ir krietni vairāk uz neformālo pusi, mazliet ar humoru, vajadzības gadījumā nebaidoties par sevi pasmieties. Protams, nepārkāpjot robežu un nepadarot sevi par klaunu.

4) Uzdevumi: izklaidēt, informēt, iegūt respektu. Katram no šiem virzieniem ir savi risinājumi. Idejiski risinājumi var mainīties, bet uzdevumi – nē.

5) Piemēram, respekta iegūšanai mēs piedāvājam radīt mobilo aplikāciju (+ web versiju), kura ļauj ziņot par problēmām, kuru risināšana ir valsts/pašvaldību kompetencē. Ne tikai Rīgā, bet visā Latvijā. Šajā mērķauditorijā ir visaugstākais viedtālruņu lietošanas īpatsvars valstī, kurš tuvākajā laikā turpinās strauji pieaugt. Viena no mērķauditorijas galvenajām problēmām, attieksmē pret politiku un valsti in general, ir sajūta, ka viss ir slikti un ka tur neko nevar mainīt, tādēļ tā izvēlas fokusēties uz citām lietām. Tāpat ļoti daudziem ir sajūta, ka, atšķirībā no citām valstīm, mūsējā ir tehnoloģiski bezcerīgi atpalikusi.

Aplikācija ne tikai ļaus operatīvi noziņot par problēmām (6. gadu bedre pie mājas neaizlāpīta, sabraukts suns uz ielas, policija stāv invalīdu stāvvietā, u.t.t.), bet arī automātiski informēt par tām atbildīgās personas. Būs arī balsošanas sistēma, kas ļaus izcelt aktuālākās problēmas.

Koncepts – Nils uzņemas atbildību par savu darbu/lauciņu, un sagaida, ka atbildību uzņemsies arī citi. Metam zem tanka visus pēc kārtas. Galvenokārt – konkurentus 🙂

6) Ja ir budžets, tad teju katras divas nedēļas vajadzētu bliezt kkādu vienkāršu, smieklīgu un iesaistošu web risinājumu, kas uz īsu brīdi pavelk lielu masu. Par piemēru, mēs aģentūrā tādas taisam regulāri visādiem notikumiem. Piemēram, sadarbības partnerim dzimšanas dienā palaidām virtuālu statuju, kuru celt palīdzēja tūkstošiem interneta lietotāju (http://djigital.lv/statuja/, jo vairāk laikoja un tvītoja, jo augstāka cēlās).

Šādus risinājumus var taisīt gan atklāti Nila vārdā, gan anonīmi. Piemēram anonīmi – Mēru samērīšanās. Lembergs, Sesks un Nils mērās, kur(am)š garāks 🙂 Draugiem.lv lietotāji specifiski no Ventspils, Liepājas un Rīgas var balsot par pagādām vēl nav skaidrs par ko, un attiecīgi mēri aug augumā. Nils uzvar un tie, kuri ir piedalījušies, zina, ka tas ir tāpēc, ka citi ir sabalsojuši, ka pie Nila ir visforšāk dzīvot.

Tā, lai rezultātā tauta gaida, ko Nils darīs šoreiz.

7) Vajadzētu inputu no Nila par tām problēmām, ar ko viņš ikdienās saskaras/risina, bet tauta par to lielākoties neko nezina. Tad varam radīt risinājumus, kas atraktīvi paskaidro, kāds Nils ir malacis, ļaujot kkādā mērā iejusties viņa ādā.

8) Tad tālāk jau ir pilnīgi crazy projekti, kas mērķēti tikai uz buzz/PR radīšanu. Mums ir vismaz 3 lietas padomā, ko Latvijā neviens nekad nav darījis un kuru izmaksas nav pilnīgā kosmosā.

Tas ir tas, ko šobrīd varu iedot.”

Kaut gan partijas Saskaņa finanšu plūsmu „neatkarīgais pētnieks un atmaskotājs” Jānis Polis publiski apgalvo, ka 2012. gadā Nils Ušakovs pats atnācis pie viņa un interesējies par viņa pakalpojumiem, jauna sarakstes porcija, kas nonākusi Pietiek rīcībā, rāda citu ainu – vēl ilgi pēc tikšanās Polis dažādos veidos atgādinājis par sevi un interesējies par iespējām sniegt maksas pakalpojumus Ušakova kampaņai.

Kā zināms, tieši pirms gada – 2017. gada martā Polis, kas pats sevi sauc par „interneta mārketinga profesionāli”, publicēja plašu „neatkarīgu pētījumu” ar nosaukumu „Interneta propaganda Latvijā. 3. daļa. Saskaņas centrs – ar rīdzinieku naudu cīņā par jūsu smadzenēm”.

Taču aizvadītajā nedēļā izrādījās, ka nepilnus piecus gadus iepriekš šis neatkarīgais un objektīvais pētnieks pats ir mēģinājis tikt pie Saskaņas naudas, piedāvājot dažādas metodes Nila Ušakova slavināšanai, kā arī iespēju neslēgt oficiālu līgumu un izmantot „trolliskas” metodes Saskaņas slavināšanas domēna reģistrēšanai tā, lai ēnu mestu uz politiskajiem konkurentiem.

Pats Polis, nākot klajā šai informācijai, ir publiski paziņojis, ka patiesībā viņu Ušakova nauda neesot īpaši interesējusi, – pats Ušakovs pie viņa ticis atvests un pats arī interesējies par pakalpojumiem.

„2012. gada otrajā pusē Jurģis Liepnieks uz aģentūru, kurā strādāju, atveda savu klientu Nilu Ušakovu (personīgi, ne partiju Saskaņa), stāstot, ka politiķis vēlas uzlabot savu kā Rīgas mēra atpazīstamību jauniešu auditorijā, īpaši fokusējoties uz latviešu jauniešiem. Vajagot izdomāt stratēģiju, kā šiem jauniešiem izstāstīt, ko vispār dara Rīgas mērs, un, protams, cik forši būs, ja tas arī turpmāk būs Ušakovs,” tagad skaidro Polis.

Taču Pietiek rīcībā nonākusī sarakste rāda, ka pretēji Poļa apgalvojumiem viņu ir pat ļoti interesējusi iespēja sniegt Ušakovam maksas pakalpojumus (šīs publikācijas beigās redzamā prezentācija rāda, kādus pakalpojumus un par kādām summām Ušakovam piedāvājis Polis).

Izrādās, jau 2013. gada pirmajā darba dienā – 2. janvārī Polis rakstījis Liepniekam elektroniskā pasta vēstuli un interesējies par detaļām saistībā ar Ušakovam piedāvātajiem pakalpojumiem.

„Sveiks, ceru, ka 2013. gads sagaidīts pie labas veselības un ar skaidru plānu nākotnei. Kad Tev ir brīdis, uzzvani man, gribēju saprast Tavu argumentāciju par labu idejai veidot “Нил, мы с тобой” alternatīvu latviešu auditorijai. Saprotu, ka Tu tur esi iesaistīts. Mēs savā pusē sliecamies to ideju rakt nost,” interesējies Polis.

Pagājušas trīs dienas, un Polis kļuvis vēl uzstājīgāks. „Ahoi, es zinu, ka Playboy zaķi ir reāli seksīgāki par mani un politiku, bet es nejautātu, ja nebūtu būtiski. Jānis Polis,” vēlākais Saskaņas atmaskotājs rakstījis 5. janvārī.

Pietiek pagaidām nav zināms, vai Poļa interese par iespēju sniegt Ušakovam maksas pakalpojumus ir vai nav vainagojusies ar panākumiem. Viņš pats publiski ir paziņojis, ka no piedāvātajām idejām „neviena tā arī netika realizēta”.

„Tā beidzās mana politiķu stratēģiskā konsultanta karjera,” apgalvo Polis, gan vienlaikus atzīstot, ka pēc tam „uz Domē iegūto kontaktu bāzes” esot iegūtas ziņas „par iespēju”, kā rezultātā „pēc aģentūras “Rīga 2014″ pasūtījuma projektu konkursa ietvaros uztaisījām vienu digitālo jaungada apsveikumu pilsētai projektu”.

Pietiek jau aprakstījis, kā no iepriekš atklātībā nonākušās sarakstes skaidri un nepārprotami izriet – Polim galvenais jautājums bijis tieši par samaksu, turklāt nodokļu nomaksa viņam acīmredzami nav šķitusi būtiska: „Par Nila dziesmām – savā pusē dažu dienu laikā precīzāk izdomāsim tehnisko risinājumu, tad varēšu precīzu laika plānu un faktiskās izmaksas. Tad tālāk no jūsu puses viss vienkārši – samaksājat naudiņas un mēs ķeramies klāt. Gribi līgumu – slēdzam, negribi – neslēdzam.”

Tāpat tagadējais „neatkarīgais pētnieks” ir apliecinājis gatavību Ušakova un Saskaņas interešu vārdā nodarboties arī ar „pēdu jaukšanu”, lai „iegāztu” kādu no Saskaņas un Ušakova politiskajiem konkurentiem.

„Projekta domēnu reģistrēsim tā, ka ne pārāk labi slēptas pēdas vedīs uz kādu no konkurējošajām organizācijām pēc jūsu izvēles:)” sarakstē apliecinājis Polis.

Sarakste rāda, ka Polis ir dažādos veidos izrādījis interesi par iespējami ātrāku Ušakova slavināšanas darbu sākumu un samaksas saņemšanu. „Vajadzētu saprast nākamos soļus, ko, kad sākam darīt, kas un kad par to maksā,” Polis rakstījis vienā e-pasta vēstulē.

„Stratēģijas izstrāde un 5 radošās idejas izmaksās Ls 2000 + PVN, ar 100% priekšapmaksu,” viņš aplēsis citā. „Nepieciešams vienoties par laika plānu aktivitāšu realizācijā un kas ko un kādā ceļā finansē,” viņš savas vajadzības aprakstījis  vēl trešajā vēstulē.

Polis arī norādījis, ka „mūsu īpašnieki”, kuru rīkojumus viņš izpildot, esot tie, kas viņam skaidri devuši „vadošus norādījumus neveikt vispār nekādas kustības saistībā ar kādu politiķi, kamēr neesmu redzējis priekšapmaksu par konceptu un radošajām idejām”.

Jāņa Poļa sagatavotā un “Saskaņai” piedāvāta prezentācija par pakalpojumiem:

Lūk, ko par šo atklātībā nonākušo informāciju taisnojoties raksta pats Jānis Polis:

Mans vārds pēdējo dienu laikā ir ierauts neliela mēroga skandālā, ko izraisīja mans, iespējams, ne līdz galam pārdomātais lēmums publiski tviterī iespert Jurģim Liepniekam saistībā ar jaunākajām ziņām, ka Rīgas Domes uzņēmuma “Rīgas Centrāltirgus” mārketinga budžetu, nevienam nesaprotamu stratēģiju rakstot, tieši pirms vēlēšanām apgūs.. Liepnieka sievas firma. Varat minēt paši, kuras lielas partijas aģitācijas kasi šāds patīkams budžets varētu papildināt. Uz manu tvītu Liepnieka kungs reaģēja ar prasmīgi izvēlētiem fragmentiem no mūsu 2012. gada e-pasta sarakstes kāda mārketinga projekta ietvaros, kura pasūtītājs bija Jurģis Liepnieks, klients – Nils Ušakovs, bet izpildītājs – digitālā mārketinga aģentūra Djigital, kurā tobrīd darbojos. Fragmentu publiskošanas mērķis bija radīt iespaidu, ka, “Hei, Polis taču pats strādā ar Saskaņu un vēl viņiem taisa fake news, un tad vēl iedrošinās citiem stāstīt, ka tā ir slikti darīt. Sitiet liekuli, bet par mani aizmirstiet!”. Komunikācijas (arī burvju mākslinieku un kabatzagļu) pasaulē to sauc par “misdirection” jeb uzmanības novēršanas taktiku.

Sākotnēji man nebija plāna uz šo manevru reaģēt plašāk, kā vien atbildot dažiem interesentiem tviterī. Galu galā, veca gudrība māca, ka, jo mēslu vairāk aiztiek, jo lielāks tā potenciāls izplatīt nepatīkamas smakas mākoni. Taču tad sapratu, ka to cilvēku, kuri slēpjas aiz propagandas, dezinformācijas un “fake news” kampaņām, mērķis nav visus pārliecināt par savu taisnību. Gluži otrādi, to mērķis ir sēt šaubas, radīt sajūtu, ka ticēt nevar nekam un nevienam. Un tieši tādēļ Liepnieka kunga un viņa sabiedroto triki ir pelnījuši pienācīgu atbildi. Tādu ir pelnījuši arī partijas “Kustība Par!” biedri, jo šī organizācija tiek visā šajā ļembastā ierauta. Jā, starp citu, pagājušā gada rudenī ar savu dalību atbalstīju šīs partijas redzējumu par mūsu valsts nākotni, jo tas saskan ar manējo. Vēlēšanās balotēties un politiskus amatus ieņemt vismaz pārskatāmā nākotnē neplānoju, tādēļ satraukties par manu aktivitāšu politizāciju un došanos populisma virzienā nav īpaša pamata, bet, protams, jums kā lasītājiem būtu pareizi manas aktivitātes kritiski izvērtēt arī caur šo prizmu.

Lai arī es nekad neesmu slēpis un pat regulāri publiski komunicējot esmu stāstījis, ka, strādājot dažādās reklāmas un mārketinga aģentūrās, man ir nācies darboties arī ar dažādu politisko organizāciju un individuālu politiķu, tostarp Nila Ušakova kampaņām, profesionālā ētika un konfidencialitātes līgumi man nav ļāvuši šos jautājumus iztirzāt sīkāk. Bet, tā kā Jurģis Liepnieks pats ir izvēlējies mūsu sadarbību publiskot, tad neredzu nekādu iemeslu jums neatklāt tās būtību, kaut ceru, ka piedosiet, ja visu dokumentu dzelteno mediju ķidāšanai neizlikšu, to, ja vēlas, var darīt otra puse, jo par to, galu galā, ir samaksājusi.

2012. gada otrajā pusē Jurģis Liepnieks uz aģentūru, kurā strādāju, atveda savu klientu Nilu Ušakovu (personīgi, ne partiju “Saskaņa”), stāstot, ka politiķis vēlas uzlabot savu kā Rīgas mēra atpazīstamību jauniešu auditorijā, īpaši fokusējoties uz latviešu jauniešiem. Vajagot izdomāt stratēģiju, kā šiem jauniešiem izstāstīt, ko vispār dara Rīgas mērs, un, protams, cik forši būs, ja tas arī turpmāk būs Ušakovs. Mēs gana rūpīgi izsvērām, vai varam apkalpot šo klientu un lēmums bija pozitīvs vairāku iemeslu dēļ. 1) Tas bija Ušakova pirmais mēra termiņš, kura ietvaros viņš vēl ļoti aktīvi un gana simpātiski strādāja uz savu latviešu un krievu saliedētāja, pragmatiskā, modernā, bilingvālā, “no bullshit, just get things done” pašvaldības vadītāja tēlu; 2)Tās koruptīvās aktivitātes, kuras šobrīd ir grūti nepamanīt, tobrīd nebija viegli saredzamas; 3) Krima vēl nebija okupēta; 4) Tas bija profesionāls izaicinājums izdomāt, kā mēģināt uzrunāt latviešu jauniešus ar krievu tautības politiķi, ja izejas pozīcija bija “Latviešu jaunieši neinteresējas par politiku, un pat tad, ja interesējas, ir visumā nacionālistiski noskaņoti un principiāli neatbalsta krievu tautības politiķus, neatkarīgi no to politiskās pārliecības.” 

Mūsu aģentūras un Rīgas mēra īsās un ne pārāk produktīvās sadarbības ietvaros dažās nedēļās par pāris tūkstošiem latu tapa precīzi viena PPT prezentācija, kura sastāvēja no Ušakova sociālo mediju aktivitāšu audita un kritikas, dažiem stratēģisko ieteikumu slaidiem (piemērs – vairāk publiski lietot jaunās tehnoloģijas, lai uzskatāmi demonstrētu atšķirību no “vecā kaluma” politiķiem), kā arī vairākām radošajām digitālo projektu idejām, kuras bija paredzētas gan pašas Rīgas pilsētas, gan Rīgas mēra kā amata, gan paša Ušakova popularizēšanai. Lai arī Liepniekam un Ušakovam viss piedāvātais patika un mēs vēl kādu brīdi diskutējām par ideju īstenošanu (par ko arī e-pastu sarakste), neviena no tām tā arī netika realizēta, jo šķiet, Ušakovs beigās saprata, ka viņam tāpat ir nodrošināta uzvara, bez papildus līdzekļu tērēšanas kaut kādām smieklīgām digitālām aktivitātēm. Tā beidzās mana politiķu stratēģiskā konsultanta karjera. Pēcāk vēl uz Domē iegūto kontaktu bāzes uzzinājām par iespēju un pēc aģentūras “Rīga 2014″ pasūtījuma, projektu konkursa ietvaros uztaisījām vienu digitālo jaungada apsveikumu pilsētai projektu, bet tur nedz Ušakovs, nedz Liepnieks iesaistīti nebija. Ar Liepnieka kungu vēl 2014. gadā reizi īsi un nerezultatīvi sarakstījāmies par iespējām sadarboties kādos nekonkrētos digitālos projektos, turpmāk vien apmainoties ar dzēlībām tviterī.

Radošās idejas, lai uzrunātu jauniešus, starp citu, lielākoties balstījās uz pasmiešanos par  Ušakovu un ar viņu saistītajiem stereotipiem. Tur bija tādi domas lidojumi kā instalācija “Dejo ar Nilu”, kur lietotājs pie liela ekrāna var atkārtot animēta Ušakova dejas soļus mikrorajona puspietupienā. Tur bija Ušakova uzruna, kura ierakstīta, kamerai un ekrānam karājoties hēlija balonā uz kosmosa robežas. Bija arī projekts, kurā lietotājam tiktu dota iespēja no autotjūnētiem Nila runu un sarunu fragmentiem (“Bļe, atkal Bogdanova” ieskaitot) izveidot savu mūzikas hitu un publiskot FB. To apsvērām palaist kā anonīmu anti-Ušakova projektu, uz kuru mērs reaģētu, apbalvojot labāko dziesmu autorus, tā parādot, ka viņam ir humora izjūta. Tieši par šo ideju arī bija Liepnieka publiskotā un skandālu izraisījusī sarakste, kurā es puspajokam, pusnopietni piedāvāju variantu, projekta lapu reģistrējot, paslēpt arī pēdas uz kādu konkurentu. Vai tas bija ētiski – noteikti nē. Vai es tā darītu šodien – arī nē. Vai tas reāli kādu dezinformētu vai nodarītu kādu ļaunumu šim hipotētiskajam konkurentam– diezin vai, bet spriediet paši.

Lai nu kā, kopš 2013. gada es ne pie vienas partijas vai politiķa kampaņām vai cita veida aktivitātēm darbojies neesmu. Šodien to, ko savas iepriekšējās un tagadējās profesionālās karjeras laikā esmu iemācījies par politisko un citu komunikāciju digitālajā vidē, izmantoju, lai ardomu.lv (reti) un regulārās prezentācijās visdažādākajās mācību iestādēs, semināros, konferencēs un citur stāstītu par to, kā viltus ziņas, nopirkti mediji un, jā, arī tādi projekti, kādus mēs ar kolēģiem reiz uz papīra domājām Ušakovam, šobrīd ir realitāte, kura būtiski ietekmē sabiedrību, un kuras veidošanai tiek bezkaunīgi izmantoti administratīvie resursi, šķietami nevalstiskas organizācijas un to nodarbināti digitālo mediju satura veidošanas profesionāļi.

Jebkura darbība izraisa pretdarbību, tādēļ nav jābrīnās, ka šobrīd tādos “uzticamos” medijos kā Lapsas “Pietiek” un Alberta Joža “Dzeltenais” parādās sensacionāli raksti par manu sadarbību ar “Saskaņu”, un ka tajos tiek piesaukta arī “Kustība Par!”, kuras vērtības ir pilnīgā pretrunā ar šo cilvēku pārstāvētajām. Jo vienu balsi nav grūti apklusināt un diskreditēt. Tādi mēģinājumi ir neizbēgami un tas ir viens no iemesliem, kādēļ priecājos, ka man pašam tomēr pietrūka tās vienas balss līdz nejaušai nokļūšanai partijas valdē. Jo ierindas biedrs, tas ir viens, bet partijas amatpersona – tomēr pilnīgi cits statuss, cita atbildība un cita mediju interese. Taču, ja arī pēc šī mana raksta izlasīšanas kādam šķiet, ka Liepniekam, Jodim un Lapsam ir taisnība, ka es esmu nelietīgs divkosis, kura teiktajam nevar uzticēties, es varu vien respektēt jūsu tiesības uz viedokli.

Tāds, lūk, stāsts, kā es gandrīz Ušakovu kosmosā palaidu. Mea culpa.

Avoti: Pietiek.com / Ardomu.lv

Iesaki šo rakstu citiem!

Leave a Comment