Kārtējo reizi esmu atnākusi mājās ar tukšām kabatām…. Sirds sitas,gribas raudāt,gribas pazust…… Skatos uz saviem saldi guļošiem bērniņiem un domāju…..
Atkal es esmu nozagusi laiku bērniem ar sevi,atkal esmu atņēmusi viņiem finanses,un visus kas saistās ar to….. Nezinu vai tas ir manas atkarības, izklaidības,vai muļķības pēc…. Bet šādi dzīvoju jau 7 gadus…. Bērni un vīrs ir pieraduši ka es lielāko savu brīvo vai nebrīvo laiku pavadu tur….. Brīnos kā viņi vēl mani mīl un turpina gaidīt mājās…. Stress, strīdi, parādi un mammas nebūšana mājās….. Tas ir viss ko viņi šo 7 gadu laikā ir saņēmuši no manis……
Strādāju lai algas dienā,smuki savu nopelnīto naudiņu varētu aiznest un atdod iestādei ar daudz krāsainām spēlītēm.
Tā vietā lai pavadītu laiku ar savu ģimeni,sēdi piepīpētās telpās un trinkšķini aparātus.. Ar domu un cerību ka tūlīt jau iekritīs l lielais laimests un visi dzīvosim laimīgi un pārticīgi,bet tā diemžēl nenotiek un zem sevis un ģimenes tiek rakta arvien lielāka bedre..
Raksta turpinājums nākamajā lapā!