Dziļš rakstnieka – ezotēriķa Denisa Zaharova raksts par to, kādu mācību mums dod bērni, un kādus secinājumus mēs no tā gūstam?
Dvēsele pati izvēlas caur kuru ģimeni tai ienākt šajā pasaulē. Un šī izvēle vienmēr ir apzināta, jo pašā pamatā ir kāds konkrēts uzdevums. Iesākumā, „paskaidrot” kaut ko vecākiem. Pretēji vispārpieņemtam uzskatam, bērni ir tie, kas māca vecākus, nevis otrādi. Bērns – tā ir vecāku karma. Un, ja pēkšņi mazulis izvēlas sarežģītu programmu (piemēram, piedzimst ar ļaundabīgu slimību vai traucējumiem), tad tas ir nevis sods par kaut ko, bet viens no veidiem kā brīdināt/ vest pie prāta tos, caur kuriem viņš ir atnācis. Dzīvei neatlika citu veidu kā sapurināt pieaugušos, un likt tiem domāt, kā ar mīļotā bērna palīdzību, kurš vienmēr ir viņu acu priekšā, kurš tiek mīlēt un cienīts.
Apmēram līdz 16 gadiem, tieši caur mūsu bērnu slimībām, rīcību un nedarbiem ar mums runā pati dzīve. Zēni ietekmē māti, bet meitas tēvus. Un tas nav joks.
Kā piemērs, prātā nāk stāsts par kādu jaunu pāri, kuriem piedzima akls bērns. Vaidēja un raudāja visi, cik brīnišķīgi vecāki, īsti skaistuļi, bet te pēkšņi tāda nelaime. Cik netaisnīgs ir Dievs, runāja vecmāmiņas un vectētiņi. Līdzi juta gan paziņas, gan raudāja internets. Jo selfiji viņiem bija tik skaisti, tad jau arī viņi paši ir ļoti labi un jauki cilvēki – domāja cilvēki. Taču, kad viena no vecmāmiņām pieteicās palīgos rūpēties par mazulīti, un pārvācās un jauna pāra dzīvokli, viņa nespēja noticēt savām acīm. Kur gan pazuda šī publiskā romantika un ideālā pāra glancētais spožums? Jebkurš sīkums noveda pie skandāliem. Viņi strīdējās, kā kaķis ar suni un salīga mieru tikai naktī, gultā. To redzēt bija sāpīgi. Un, kā izrādījās, ne tikai viena laulātā mātei, bet arī jaundzimušajam bērnam uz vecāku strīdiem skatīties negribējās. Tāpēc arī viņš izvēlējās aklā karmu, cerībā, ka vecāki aizdomāsies un sapratīs, kāpēc tas notika tieši ar viņu. Bet viņi bija kurli.
Saistīt mentālo iemeslu ar fiziskām parādībām, lai ko tas mums maksātu. Mēs esam pārāk materiālistiski, un pārāk skeptiski, taču neaizmirstam paskatīties „ekstrasensu cīņas”. Mēs dzīvojam šablonā „darbs – mājas – darbs”, nepaspējot iznirt no šī mūžīgā „miega”. Mums tikai šķiet, ka tas velkas mūžīgi. Paskatieties apkārt. Jau pensija. Kas jums ir palicis atmiņā? Reti laimes mirkļi – atpūta pie jūras, kāzas, bērnu veiksmes. Bet kur gan jūsu pašu panākumi? Dzīvoklis, vasarnīca un divas automašīnas – neskaitās. Tāpēc, ka tie ir panākumi tikai apkārtējo acīs, bet no mūžības skatupunkta, ko īpašu tu esi paveicis? Ar ko tu paliksi atmiņā?
Dzemdēji bērnus? Jā, tu rāvies visiem spēkiem darbā, kuru nemīlēji, lai tikai nopelnītu un varētu uzturēt bērnus. Viņi tevi neredzēja, kamēr bija mazi, jo tu vienmēr pazudi nemīlamajā darbā līdz vēlai naktij, paliekot par impotentu. Mammas arī nav labākas! Velk bērnu pie ārstiem, jo gribi to vai negribi, bet būsi slims. Jo medicīna ir augstāka par visu. Ir 21.gs, jaunās tehnoloģijas, bet veselu bērnu skaits nepalielinās.
Raksta turpinājums nākamajā lapā!