“Vai par ļaunajiem cilvēkiem zina mūsu Valsts prezidents?” man jautā nu jau bijušais manas skolas skolēns. Es domīgi atbildu, ka noteikti nē, jo viņam patiešām ir tik daudz citu lietu, ko zināt. “Bet Tu uzraksti viņam,” viņš neatlaižas. Jā, kāpēc ne? Varbūt patiesi jāuzraksta. Vai kādam būs pacietība lasīt, nezinu, droši vien, ka ne, bet es tomēr mēģināšu.
Esmu dzimusi Latgalē, Līvānos, mani senči vairākās paaudzēs ir bijuši zemnieki, bet es jau no pirmās klases zināju, ka būšu skolotāja. Punkts. Nekas cits. No bērnības visus savus vienaudžus dresēju un mācīju, pati neko no īstās dzīves nezinot. Mani vecāki iemācīja man strādāt, sūri, neatlaidīgi, man likās reizēm bezjēdzīgi, bet strādāt! Un vēl mani vecāki iemācīja neatlaidīgi iet uz mērķi, ticēt tam un sasniegt. Tā arī es devos uz savu mērķi – kļūt par skolotāju.
Pirmais puns pienāca pavisam ātri, jo Liepājas pedagoģiskajā institūtā mani uzņēma vien kandidātos, jo es nebiju komjauniete. Kā tā? Visi taču bija Ļeņina ideju turpinātāji, bet es nē. Es apsolīju, ka iestāšos, un sāku mācīties dzimtās valodas gramatiku un literatūru. Ak, cik daudz tur bija prasmīgu pasniedzēju, kas man lika iemīlēt latviešu valodas gramatiku līdz kaulam. Man nepavisam negāja viegli, jo studiju laikā es apprecējos un man piedzima meita, bet ar pārmaiņām personīgajā dzīvē pienāca arī pārmaiņas manā karjerā: par manu pirmo darbavietu kļuva Saldus 2. vidusskola.
Kad es pirmo reizi eju pāri skolas slieksnim, mana sirds taisās izlēkt pa muti, un manas kājas negrib klausīt, kā un vai vispār mani te pieņems, vai es spēšu būt laba latviešu valodas skolotāja? Mans direktors ir P.Kokins, īsts darba rūķis, savdabīgs līderis, goda vīrs. Es tveru katru viņa vārdu un mācos. Viņš jaunajiem skolotājiem uztic pat pārāk daudz. Man iet ļoti raibi, es audzinu klasi un cenšos no sirds visiem likt iemīlēt dzimto valodu. Pirmo reizi uzvaram ar savu skolnieci Vinetu Latvijas konkursā, un man, padomju skolotājam, par uzvaru samaksā Austrālijas dolāros. Es tos turu pirmo reizi rokās un nesaprotu, vai tie tiešām ir man? Mēs ar literāro kompozīciju uzvaram O.Vācieša dzimtenē, ar meiteņu kapellu “Brunči” konkursā “Ko Tu proti?”. Šis laiks ir krāsains, trauksmains, jo man patīk būt skolotājai – prasīgai, stingrai, taisnīgai un stilīgai.
Raksta turpinājums nākamajā lapā!
Apbrinojami ! Visu cieņu lai vēl būtu spēks cīnīties ! Dod dievs Jums spēku un veselību !