Borisa pēdējais projekts.

ELVITA RUKA, IEVA OZOLIŅA.

Viena no pēdējā laika intriģējošākajām parādībām Latvijas kinodzīvē ir režisores-debitantes Ievas Ozoliņas dokumentālā filma „Mans tēvs baņķieris” (studija Mistrus Media). No materiāla, kas palicis aiz filmas rāmjiem – piemēram, stundām garu sarunu ar režisores tēvu Borisu Osipovu -, drīz būs gatava grāmata „Pitons, kas palika aiz kadra”.

Piedzīvojot ārkārtēju ažiotāžu pirmizrādes seansā 4. maija Latvijas filmu maratonā, šis personiskais stāsts strauji kļuva par kases grāvēju un nepazuda no ekrāniem pat kinoteātru brīvdienās vasarā, apceļojot arī daudzas kinoizrādīšanas vietas visā Latvijā. Ieskaties unikālā Kino Rakstu materiālā – sarunās ar pašu baņķieri Borisu Osipovu!

Nevar noliegt, ka skatītāju interesi par filmu rada ne tikai kinematogrāfiskas vērtības, kuras droši vien tiks novērtētas Nacionālajā filmu festivālā Lielais Kristaps, bet arī detektīvintriga –

90. gadu juku laikos pēkšņi pazudis baņķieris, apkrāpti noguldītāji, latu miljoni, Interpola meklēšana, klejojumi pa pasauli 18 gadu garumā…

Kā viss bija patiesībā, zina tikai pats Boriss Osipovs un nu varbūt arī viņa meita Ieva, kura stundām un dienām klausījusies jaunatrastā tēva stāstos. Protams, filmā tas viss fiziski nav ietilpināms un nav arī nepieciešams, taču pieredzējusī publiciste, rakstniece un filmu producente Elvita Ruka ar profesionāļa aci ieraudzījusi šajā materiālā grāmatu, kuras iznākšana iecerēta vēl 2015. gadā.

Kino Raksti piedāvā fragmentu no Elvitas Rukas un Ievas Ozoliņas topošās grāmatas Mans tēvs baņķieris. Pitons, kas palika aiz kadra.

NEKAS NEVARĒJA NOIET GREIZI

– Biju docents ar nelielu algu un mums bija mazs dzīvoklītis Imantā-5, devītajā stāvā. Dzīvoklis bija jāizmaksā, un mana bijusī sieva Zane, juriste, vēl ilgi to darīja. Pašā sākumā biju vienkārši inženieris, tad maksāja ļoti maz, un mēs dzīvokļus īrējām. Kad uzrakstīju zinātņu kandidāta disertāciju, tad man maksāja labāk. Pēc tam, kad uzsāku biznesus, nopirku lielu māju no kādas Amerikas latvietes. Man nebija naudas, bet mēs parakstījām papīrus, ka viņa saņems naudu no bankas ar papildus procentiem. Kad banka bankrotēja, domāju, ka viņa nesaņēma neko.

Kamēr banka darbojās, dzīves apstākļi kļuva labāki.

Es nevienu brīdi nedomāju, ka banka bankrotēs, man vienmēr izdevās izgrozīties.

Izveidoju biržu, Trade House, domāju, ka tā piesegs un uzturēs banku. Ar mani strādāja spēcīgi cilvēki, piemēram, kāds bijušais ministrs. Nedomāju, ka kaut kas varētu noiet greizi. Tolaik es nopirku kuģi Blue Water. Turēju to Lielupes jahtklubā, bieži braucām jūrā, izbaudījām dzīvi. Paralēli biznesam man bija Daiga. Viņa atnāca uz firmuKultūra, bija jauna un interesanta. Daigai uz plaukstām bija tādi uzkalniņi pie katra pirksta, kas nozīmē, ka cilvēks nevar apstāties. Tas attiecas arī uz baudu. Vēl tas nozīmē, ka šāds cilvēks daudz dara, bet beigās viņam nekas nesanāk. Tajā laikā izšķīros no Zanes, un vēlāk Daiga kļuva mana sieva. Savus bērnus nekad neesmu aizmirsis, biju bēdīgs, ka nebijām kopā, bet dzīve tā iegriezās.

Mans-tevs-bankieris-filma-1

Daiga visu laiku bija kopā ar mani, bet negribēja precēties. Viņa gribēja būt brīva. Divdesmit septiņas reizes viņa bēga atpakaļ pie mammas, bet pēc nedēļas ar visām mantām nāca atpakaļ. Reiz viņa mēģināja mani nošaut, pirms tam mēs bijām izdzēruši daudz šampanieša. Toreiz mums bija revolveri, jo mūs jau vajāja dažādi cilvēki. Daigas šautā lode atsitās pret sienu blakus manai galvai. Kopš tā brīža es viņu respektēju.

NE VILCIENA, NE NAUDAS

Man bija izveidota sadarbība ar Krievijas melnā metāla tirgu, ar iegūto peļņu varēju nosegt bankas 100 % depozītus. Taču tas beidzās neveiksmīgi. Mēs gaidījām vilcienu ar melnā metāla kravu, par ko bija jāsamaksā 100 000 dolāru. Divi mani cilvēki gāja to nokārtot, bet tad viņi zvanīja, ka mafija visu konfiscējusi. Bijām laimīgi, ka vismaz paši izglābāmies. Nezinu, varbūt patiesībā viņi to naudu sadalīja uz visiem un mani piemānīja dubultā? Rezultātā nebija ne vilciena, ne naudas.

Vairākas reizes mēģināju uzsākt jaunus biznesus, lai nosegtu bankas ieguldītāju naudu. Arī mans brālis piedalījās, un arī viņa 27 000 dolāru aizgāja pa pieskari. Ja birža būtu veiksmīga, arī banka būtu veiksmīga. Taču

PSRS sabruka, Latvijā nomainījās valūta, robeža sakārtojās un vilcienus bez muitas kontroles vairs nevarēja ievest. Sadarbība ar Krievijas melno tirgu beidzās, un cieta arī Latvija.

Robeža tika sakārtota tā, ka melnais tirgus vairs nebija iespējams. Tas radīja problēmas visām bankām – no kurienes tad varēja nosegt tos solītos 100%? Normāli pasaulē bankas sola 7-15 % peļņas, bet mūsu reģionā bija citādi. Nebija arī nekādas biznesa kultūras. Viens otru uzmeta, cik vien spēja. Biznesi tika uzsākti bez izpētes, cilvēki nezināja, ko un kā darīt. Padomju Savienībā bija pilnīgi cita kārtība, nekādas privātās iniciatīvas. Viss bija jāmācās no nulles. Daudzi sāka banku biznesu, lai būtu labāka dzīve gan pašiem, gan noguldītājiem, taču bankas bankrotēja un viss iznāca otrādāk.

Mans-tevs-bankieris-filma-2

JAKUTU MILJONI NEPASPĒJA

Arī mums pienāca brīdis, kad naudas vairs nepietika. Līdz tam viss bija nomaksāts. Man bija labs draugs, kas strādāja Jakutijas vēstniecībā. Viņš bija investējis 1 miljonu dolāru, arī uz 100 procentiem. Ticējām, ka varēsim atdot. Kad sākās problēmas, viņš apsolīja savu Jakutijas kontu pārcelt uz manu banku un tādējādi glābt situāciju. Viņam tur bija daudz naudas, Jakutijā taču ir dimanti. Viņš to solīja izdarīt divu nedēļu laikā.

Šajā laikā mans darbinieks paziņoja – zini, cik tev jāatmaksā noguldītājiem? Viens triljons latu! Taču naudas vairs nebija. Visām bankām bija šādas rūpes. Man vēl bija cerība – Jakutijas nauda. Ar vēstniecības draugu apspriedām iespēju iepludināt Topbankā viņa un vairākus citus Jakutijas kontus. Tā bija ļoti liela naudas summa. Tad es varētu banku glābt. Protams, neizmaksājot 100 %, bet tikai 10 %. depozītu. Citas bankas tajā laikā jau deva vairs tikai 7 %. Tāpat jau pēkšņi no simts procentiem nobraukt uz desmit bija traks solis. Cilvēki cēla pretenzijas, nāca un uzdeva jautājumus, mafija arī pieprasīja savu tiesu. Bet tas bija viss, ko varēju darīt! Divu nedēļu laikā jakutieši solīja veikt savas iemaksas, bet tieši  tad iznāca avīze ar ziņu, ka  Topbankai ir problēmas. Vīrs no Jakutijas izlasīja un teica – atvaino, mēs savu naudu tavā bankā neliksim! Mūsu pēdējā iespēja bija zudusi. Taču jakuti bija ļoti labi puiši, kopā ar mani atnāca uz tikšanos ar Latvijas Banku. Viņi līdz ar mani lūdza neatņemt Topbankai licenci un ļaut strādāt. Ja Latvijas Banka atstātu man licenci, tad jakuti vēl bija gatavi savus kontus atvērt. Taču Latvijas Banka licenci atņēma, un nekas vairs nebija glābjams.

Tad uz banku nāca visi pēc kārtas, jo īpaši mafija, un teica – tas ir mans draugs, izmaksā viņa naudu!

Atnāca baņķieris Ārgalis un teica – es zinu, ka tev ir problēmas, es tev iedošu 7000 latus, ieliec savā bankā. Taču pats ar visu naudu aizbrauca uz Maskavu, un viss. Daudzi mani tolaik piemānīja. Interesanti, kā cilvēki mainās. Manai pirmajai sievai bija laba draudzene, ar kuras māsu man bija apģērbu bizness. Es ticēju viņai simtprocentīgi, viņa katru dienu nesa uz bankas seifu naudu, kas viņai nāca un nāca. Tajā laikā mēs ar Daigu aizbraucām atpūsties uz ārzemēm. Atbraucām atpakaļ, un es konstatēju, ka kasē trūkst 100 000 latu! Manas sievas labākā draudzene bija nozagusi naudu. Mēģināju jautāt, kur ir viņa, kur ir nauda, bet neviens nevēlējās ar mani kontaktēties. Viņas māsa man pateica – ja tu uzsūtīsi mums mafiju, es noorganizēšu avīzē negatīvu rakstu par tavu banku, un tu būsi iznīcināts. Es neko nevarēju iesākt. Pēc pāris nedēļām mana sieva Zane pastāstīja, ka draudzenes dzīvoklis pilnībā izdemolēts un izzagts. To bija izdarījusi mafija, bet es to nebiju uzsūtījis. Kāds cits to izdarīja. Dievs bija viņu sodījis par krāpšanu.

Mans-tevs-bankieris-filma-3

KĀZAS UZ GRIMSTOŠA KUĢA

Kamēr man biznesi gāja, viss bija labi. Tiklīdz bankai sākās problēmas, cilvēki izmainījās.

Dzīvē tā ir – kad tev veicas, visi ir ar tevi, bet, kad tu grimsti, tu grimsi viens. Tu vairs neesi nekas, un cilvēki tev uzveļ visu, ko vien var, arī to, pie kā neesi vainīgs.

Es sapratu, ka nepatikšanas ir milzīgas. Iznīcināju visus dokumentus, jo mēs bijām darījuši pretlikumīgas lietas. Mums bija sava sistēma, kā sakārtot grāmatvedību. Tāda tolaik bija visiem, un tā nebija draudzīga ar likumu. Es sapratu, ka ir slikti, ļoti, ļoti slikti. Gribēju jau izdarīt pašnāvību, kad Daiga mani negaidīti pārsteidza. Nekad līdz tam viņa nebija vēlējusies ar mani precēties, bet pēkšņi, kad es biju finansiāli sabrucis, Daiga gribēja apprecēties!

Viņa ir brīnišķīga, viņa ir laba, viņa ir neprognozējama. Viņa noorganizēja karaliskas kāzas Rundāles pilī. Es jutos kā bērēs, bet Daiga bija laimīga. Pils darbinieki bija vēsturiskos kostīmos, uz īsu brīdi es biju kā karalis. Daiga iztērēja daudz naudas. Šampanietis tika pasūtīts no Itālijas, nezinu, cik tas maksāja. Es domāju, ka mēs drīz mirsim, biju ļoti bēdīgs, bet Daiga bija acīm redzami laimīga. Nezinu, kāpēc tā notiek. Es domāju, ka šajā laikā viņa jau bija mazliet sajukusi.

Mūsu dzīve tobrīd bija kļuvusi ļoti bīstama, bieži nāca cilvēki, kas varēja mūs nošaut. Naktī mēs sedzām logus ar metāla žalūzijām. Katra nakts varēja būt pēdējā,

bet Daiga pēkšņi gribēja kļūt par manu sievu.

Mans-tevs-bankieris-filma-4

TRĪSKĀRŠIE TREIJI

Es sapratu, ka ir kaut kur jādodas.

Cilvēki tagad domā, ka es paņēmu no bankas miljonus un aizbraucu, bet man nekādas naudas nebija. Es pārdevu visu – māju, kuģi, automašīnas.

Sapratu, ka mums jānomaina pases. Manā darbības lokā bija tāds Kārlis Treijs, manas bankas sekretāres draugs. Kad es gribēju pārtraukt Kultūras darbību, atdevu to Kārlim. Viņam tobrīd nebija darba. Pusgada laikā viņš uzņēmumu nolaida pavisam uz grunti. Viņš nebija biznesmenis, bet uzvedās kā Napoleons. Kad gribēju bēgt, teicu Kārlim – bankai ir problēmas, es gribu doties prom, vai tu būsi bankas direktors? Viņš teica – labi, un bija ar mieru. Ātri visus dokumentus pārformējām uz viņa vārda, oficiāli man ar banku vairs nebija nekādu darīšanu. Es zināju, ka cilvēki viņam klāt neķersies, jo redzēs, ka viņš nav gudrs čalis, ka viss tas, kas notika ar banku, nav viņa plāns.

Kad mēs ar Daigu apprecējāmies, nolēmām mainīt uzvārdus. Daigai bija kāda radiniece, arī Treija. Tā bija sakritība, ar Kārli Treiju viņai nebija nekāda sakara. Pieņēmām radinieces uzvārdu un kļuvām par Treijiem – bijām jaunlaulātie Boriss un Daiga Treiji! Kad pārbraucām mājās, uzreiz sāka pīkstēt faksa aparāts. Atnāca vēstule – apsveicam, Boris Vladimirovič! Tagad esat Boriss Treijs, un mēs to zinām! Tā bija mafija, nevis milicija. Viņi gribēja no manis naudu, izsekoja un noklausījās. Es piekodināju pasu nodaļas darbiniecei, lai nezvana man, kad pases gatavas, bet viņa to tomēr izdarīja – nejauši vai speciāli. Tagad mafija zināja arī mūsu jaunos vārdus.

Sākās milzīgs presings no visām pusēm. Mafija zvanīja, ka uz viņiem izdara spiedienu, pieprasa naudu. Milicija zvanīja, teica – mums nav variantu, jums jānāk pie mums. Bija sestdiena. Pateicu, ka braucu uz laukiem un pirmdien deviņos no rīta būšu pie viņiem. Sapratu, ka nepatikšanas ir milzīgas, biju jau pasūtījis lidmašīnas biļetes. Tās bija uz reisu svētdienas vakarā. Mums bija grandioza mantu krava, mans šoferis mūs aizveda uz lidostu. Vēlāk sapratu, ka šoferis informāciju par mūsu bēgšanu nodeva arī reketieriem, par to saņemot atlīdzību. Bet tas nav svarīgi, līdz tam viņš bija ļoti labs un uzticams. Es viņam biju nopircis minitraktoru, bet, kad tu grimsti, cilvēki mainās.

Mans-tevs-bankieris-filma-5

BĒGŠANA AR ASTĒM

Lidojām uz Seišelu salām, kas ir lieliska vieta. Prātoju, ka tur varētu darīt to pašu, ko Latvijā. Mums bija nauda, bet ne visai daudz. Viens draugs man atsūtīja Topbankas vērtspapīrus, un es paspēju tos pārdot. Tas gan bija ļoti muļķīgi, jo Interpols to varēja piefiksēt. Kāds mans ķīniešu paziņa ieteica doties uz Maurīciju salām – tur par diviem tūkstošiem dolāru var nopirkt bankas licenci. Vienā iestādē sāka pētīt mūsu dokumentus un teica – vai tikai jūs neesat Boriss Vladimirovičs?

Atcerējos, ka man lidostā pienāca klāt kāds vīrs, visticamāk, no reketa, un jautāja, kā man ar naudu. Teicu, ka nav, uz ko viņš atbildēja – tev būs aste, tu neko nevarēsi iesākt, no mums aizbēgt nevar, mēs tev sekosim visur…

Sapratu, ka arī Seišeļu salu policija mūs ir piefiksējusi, tāpēc strauji mainīju plānus un pirku biļetes uz pirmo avioreisu. Pēc trim stundām varēja izlidot uz Singapūru. Tas bija vienīgais reiss, kas derēja mums abiem ar Daigu. Manā pasē bija tautība – grieķis, bet Daigai – latviete. Latvieši bez vīzām daudz kur nevarēja braukt, bet Singapūra mums derēja. Gājām uz lidmašīnu, iekāpām, un ik pēc piecām minūtēm skaļruņi klaigāja – Boris Treij, vai jūs esat lidmašīnas salonā? Droši vien pases kopijas bija nosūtītas uz Latviju un visiem bija skaidrs, ka tie esam mēs, ko meklē. Taču lidmašīna pacēlās!

Mans-tevs-bankieris-filma-6

ASARAS UN DUSMAS SINGAPŪRĀ

Nonācām Singapūrā un palikām tur vienu gadu. Mums pašiem bija mazliet naudas, un arī Daigas tēvs mums kaut ko atsūtīja. Dzīvojām piecu zvaigžņu viesnīcā. Daiga teica – ja tu nedzīvosi luksusa viesnīcā, tu nekad netiksi uz augšu. Nauda tērējās ļoti ātri, drīz pārcēlāmies uz lētāku vietu. Nerunājām ne angļu, ne ķīniešu, ne malajiešu valodās, sapratāmies tikai latviski, krieviski un nedaudz vāciski. Vīzas bija tikai uz gadu. Sākt kaut kādu biznesu bija neiespējami arī tāpēc, ka visur bija ķīniešu mafija. Vispirms bija jādod nauda bandītiem, tikai pēc tam varēja sākt kaut ko runāt. Korupcijas tur nav, nekādas kreisas sarunas ar valsts iestādēm nevar notikt. Protams, nekādu godīgu darbu strādāt es nedrīkstēju. Gājām tikai uz leju, naudas nebija, trūka pat ēdiena. Visu laiku meklēju kaut kādas darba iespējas.

Daiga katru dienu raudāja, viņai no stresa izkrita visi mati. Es biju dusmīgs. Reiz iespēru pa durvīm un pārgriezu kāju. Dakteri nevarējām saukt, izdevās sašūt pašiem.

Kāja bija milzīgi sapampusi, bet es arī tāds gāju un meklēju darbu. Centos pielietot savas rūpnieciskās optimizācijas zināšanas. Mums bija dators, Daiga izdrukāja katalogus. Cilvēki tās grāmatas paņēma, bet ar to viss beidzās. Nedabūju nevienu centu. Kādu dienu Daigai pietika, un viņa teica – ej prom! Sadalīju atlikušo naudu uz pusēm, paņēmu savas mantas un aizgāju.

Mans plāns bija doties uz Malaiziju. Tā ir korumpētākā valsts, ko var iedomāties – tu vari darīt visu, kas ienāk prātā. Uz divām dienām noīrēju kanoe laivu. Man līdzi bija viskija pudele, sāku airēt. Ilgi airēju, airēju, līdz tālumā ieraudzīju sauszemi.

Tā izskatījās kā sala. Domāju – Malaizija. Milzīgs traktors darīja kaut kādu darbu. Priecīgi uzrunāju strādnieku, piedāvāju viņam drusku dzēriena un jautāju – vai te ir Malaizija? Nē, Singapūra, viņš atbildēja un sacēla traci – ko jūs te darāt? Es ziņošu policijai! Labi, ka paspēju aizbēgt. Paliku džungļos. No rīta redzēju, ka virs manis riņķo helikopters. Tas lidoja vairākas stundas un meklēja mani. Trīs dienas es biju džungļos, dzēru no peļķēm. Laivu biju atstājis ūdenī, lai peld. Atradu džungļos taku, gāju un beidzot iznācu pie tās pašas laivu nomas. Darbinieks mani ieraudzīja – o, esi jau atpakaļ? Pateicu viņam, ka laivu pazaudēju. Viņš šo faktu uzņēma mierīgi.

Mans-tevs-bankieris-filma-7

MĒS NOMIRSIM KOPĀ!

Aizbraucu atpakaļ uz mūsu dzīvokli. Tas notika īstajā brīdī, lai apturētu Daigu, kura gatavojās izlēkt pa logu. Viņa teica – es paņemšu tavu pasi, tu nekur bez manis neaiziesi, mēs nomirsim kopā! Sameklējām advokātu, lai aprunātos, ko darīt. Bijām Singapūrā jau 11 mēnešus. Pēc mēneša beidzas vīza. Uzzinājām, ka sods par uzturēšanos bez vīzas ir divi gadi cietumā. Mums nebija variantu. Daiga piezvanīja savai mātei uz Latviju un izstāstīja mūsu bēdīgo situāciju. Daigai bija laba draudzene, kas bija daudz ceļojusi, un draudzene kopā ar vīru atbrauca pie mums. Viņiem bija pieredze, kā nelegāli šķērsot robežas. Indra ieteica Daigai pārkrāsot atlikušos matus un iedeva viņai savu pasi. Mūsu pases jau bija nederīgas. Es aizgāju uz vēstniecību un pateicu, ka esmu savu pasi pazaudējis. Man izsniedza pagaidu dokumentu. Pirms tam domājām, ka abi kopā brauksim uz Malaiziju, bet es mainīju savas domas. Teicu Daigai – mums nav naudas, brauc atpakaļ uz Latviju, bez manis, viena pati… Tā arī notika, Daiga ar Indras pasi atgriezās Latvijā. Vēlāk sazinājāmies ar dažām vēstulēm, uzzināju, ka Daiga Rīgā sēž istabā un baidās iet ārā.

Mans plāns nemainījās, gribēju nokļūt Malaizijā. Šoreiz devos ceļā bez kanoe – nolēmu pāri robežai peldēt zem ūdens. Uzvilku masku un peldēšanas pleznas.

Man bija 300 Malaizijas ringi, un es tos ieliku kabatā. Naktī aizgāju līdz ūdens robežai, tur bija daudz prožektoru un apsardzes suņi. Es varēju saskatīt apsardzi, kas mierīgi sēdēja. Man izdevās izvairīties no suņiem, kas sākumā nāca pakaļ un rēja tik skaļi, ka arī apsardze sāka pievērst uzmanību. Tomēr vēlāk visi noklusa. Piegāju pie ūdens, kur viss bija ļoti labi izgaismots, ieniru un sāku peldēt. Ūdens šķirtne varēja būt kādi pieci kilometri. Ik pa laikam parādījās apsardzes laivas, ceļš bija ļoti bīstams. Es šo ūdenskrātuvi pazinu, jo biju te nācis makšķerēt. Reiz, kad ķēru te zivis, divas reizes man pieķērās pamatīgas ūdensčūskas. Peldēju ilgi un no rīta saredzēju krastu. Kļuva seklāks. Piekraste bija klāta ar dubļiem. Nokļuvis uz sauszemes, uzreiz izdzirdēju apdullinošu skaņu. Tā bija azana, musulmaņu lūgšanu laiks.

Mans-tevs-bankieris-filma-8

DZĪVS UN PLIKS MALAIZIJĀ

Es izkāpu krastā. Noņēmu masku un pleznas. Biju tērpies tikai šortos, un man bija 300 ringi. Manas mantas bija koferī pie Daigas draudzenes vīra, bijām sarunājuši, ka satiksimies Malaizijas pusē. Tas bija utopisks plāns. Tomēr es gāju un man neviens neko nejautāja. Pamanīju indieti, kas brauca ar motorolleru. Viņš uz mani skatījās, un es sāku skriet, jo nezināju, kas sekos. Biju pierobežas zonā, mana atrašanās tur bija aizdomīga. Valodu es nepratu. Ieraudzīju upi un metos to pārpeldēt. Kad izkāpu krastā, sapratu, ka nauda pazudusi.

Es nezināju, kā lai noskaidro virzienu, kur varētu būt autobuss.

Man kabatā bija viens dimants no Daigas auskara, ko viņa man lidostā iedeva uz šķiršanos.

Atkal ieraudzīju kādu puisi ar motorolleru. Angliski viņš neprata. Es puisim rādīju dimantu un teicu, lai iedod man kaut kādu naudu. Viņš man iedeva vienu dolāru un aizveda mani līdz autobusam. Man bija vajadzīgs Kualalumpuras virziens. Ieraudzīju tuvojamies kaut kādu autobusu. Domāju, ka plāns neizdosies, tomēr iekāpu autobusā. Un tajā, kā norunāts, sēdēja Indras vīrs ar manu koferi! Es neko nezināju – ne uz kurieni jāpeld, ne kur ir ceļš, ne kurš autobuss īstais….Tomēr mēs satikāmies, un Indras vīrs man iedeva mazliet naudas.

Nonācu Kualalumpurā. Pateicu taksometra vadītājam, lai ved mani uz lētāko viesnīcu. Naktsmītnes saimnieks apskatīja manu pasi un par 30 ringiem iedeva man 3×3 metru istabu bez logiem. Pirmo nakti gulēju tur. Nezināju, ne kur iet, ne ko darīt. Man bija 100 dolāri. Sazinājos ar Daigu. Viņas tēvs man atkal bija pārsūtījis kaut kādu naudu, lai būtu, ar ko sākt. Pārvācos uz vēl lētāku hoteli, kas atradās narkomānu un prostitūtu rajonā. Arī šeit vietējie par visu maksāja uz pusi lētāk kā ārzemnieki. Man līdzi bija dators un drēbes. Aizgāju centrālajā laukumā un mēģināju pārdot – par lētu naudu. Cilvēki uz mani skatījās ar neizpratni, tas bija dīvaini, ka baltais kaut ko tirgo. Tomēr man izdevās visu pārdot, un es tiku pie naudas.

Mans-tevs-bankieris-filma-9

BALTAIS IZDZĪVOTĀJS

Centrālajā pastā nokārtoju sev pastkasti un meilu, varēju paziņot Daigai, ka esmu dzīvs. Man bija pavisam nedaudz naudas, par to nopirku biļeti uz džungļiem. Pie pilsētas bija parks, bet aiz tā sākās džungļi. Nolēmu apmesties tur. Mežs bija pilns ar plēsīgiem zvēriem un moskītiem, naktī sāka plosīties vētra un tropiskās lietusgāzes. Atradu plastmasas plēvi, ietinos tajā un bija diezgan ciešami. Biju apmierināts. Līdz šim man bija ļoti veicies.

Peldot pāri upei, mani nebija apēduši krokodili, kuru tur bija ļoti daudz. Tagad dzīvoju džungļos. Pavadīju tur divas nedēļas. Katru dienu gāju uz pastu skatīties, vai no Latvijas nav ienākusi kāda nauda.

Cilvēki parkā uz mani blenza, jo es biju vienīgais baltais, tomēr policijai neviens neziņoja un dokumentus neprasīja. Es viņiem paskaidroju, ka esmu zinātnieks un pētu džungļus. Pēc divām nedēļām man atnāca sūtījums no Daigas tēva – 1000 dolāri.

Uzreiz sāku mācīties malajiešu un angļu valodas. Pašlaik malajiešu valodā runāju perfekti, angliski arī normāli. Tolaik satiku kādu cilvēku, vārdā Baridons. Viņš bija pa pusei malajietis, pa pusei indietis un dažus gadus palīdzēja man ar dzīvesvietu un ēdienu. Es kādreiz gribētu viņam atmaksāt par šo palīdzību.

Kad viņš pārcēlās atpakaļ uz Indiju, paliku viens. Tad sapazinos ar pakistāniešu strādniekiem, kas būvēja augstceltnes. Pakistānieši teica, lai palieku pie viņiem. Tā bija liela telpa ar ventilatoru pie griestiem. Istabā jau gulēja desmit cilvēki, viens pie otra. Biju vienpadsmitais pa vidu. Es ar viņiem sadraudzējos. Strādnieki man piedāvāja ēdienu, bet man pašam bija nauda. Reiz man naktī šo naudu nozaga. Kādā citā naktī viens no viņiem mēģināja ar mani nodarboties ar seksu, es atteicos, bet viņš neapvainojās. Galu galā mani pamanīja pakistāniešu darba devējs un aizdzina prom.

Visu laiku domāju, kur lai ņemu naudu, un reiz iešāvās prātā ideja. Man kādreiz bija biļetes uz Maurīciju salām, kuras ar Daigu nebijām izmantojuši – biznesa klase. Tie bija vismaz 9000 ringi. Sāku interesēties, kā tos atdabūt. Man ieteica zvanīt uz Maurīciju salām, uz aģentūru. Nezināju nevienu valodu, bet zvanīju un kaut kā paskaidroju savu problēmu. Piedraudēju ar rakstu avīzē. Zvanīju katru dienu, līdz beigās izdevās savu panākt. Tagad man bija nauda!

Mans-tevs-bankieris-filma-10

GALVENAIS, LAI NESAŠŅORĒ

Taču man nebija vīzas, un to iegūt bija sarežģīti. Iepazinos ar indieti, kas kādreiz bija strādājis policijā. Pastāstīju viņam, ka man nav vīzas un ka es pārpeldēju pāri robežai. Viņš piekodināja, lai nekad un nevienam to nestāstu. Par 2000 ringiem viņš apsolīja un sagādāja man vīzu. Līdz tam man visu laiku bija bail, ka mani var sašņorēt.

Kādreiz, gandrīz desmit gadus, biju programmētājs; tie gan bija pilnīgi citi datori. Tagad nopirku lietotu datoru par 100 ringiem. Kopā ar vienu sievieti mēģinājām piedāvāt datoru apmācību, izlīmējām paziņojumus, bet neviens nenāca. Tad es datoru pārdevu.

Bijušais policists aizņēmās no manis 100 ringus un izgaisa.

Iepazinos ar vēl vienu indieti. Tikāmies kafejnīcās, domājām, ko lai uzsāk. Manas valodas zināšanas arvien uzlabojās, varējām sarunāties. Man bija atlikuši vēl 500 ringi. Reiz sēdējām ar draugu kafejnīcā, kad kāds mani ārā pasauca. Atstāju maku uz galda, bet, kad atgriezos, tā vairs nebija. Indietis nezināja, kas varētu būt paņēmis. Dīvaini, biju domājis, ka viņš ir labs draugs.

NELEGĀLAIS PROFESORS

Pamazām man sāka veikties. Iepazinos ar dažādiem cilvēkiem, kaut ko taisīju, pārdevu. Sāku iet uz universitāti, iepazinos ar pasniedzējiem, sēdēju bibliotēkā un lasīju grāmatas. Malajiešu pasniedzēji ir ļoti šauri specializējušies un neko citu ārpus savas jomas nepasniedz. Viņi ir visai aprobežoti. Viens no profesoriem, ar kuru sadraudzējos, piedāvāja man palikt lekciju telpā pa nakti un strādāt ar datoru. Viņš zināja, ka neesmu šeit legāli, tomēr bija pretimnākošs. Sāku koledžā pasniegt trīs mācību priekšmetus. Strādāju tur divus gadus, manās lekcijās vienmēr bija pilnas zāles. Tomēr kādu dienu direktors atklāja, ka esmu šeit nelegāli, un man nācās aiziet.

Pēc tam iepazinos ar dažādiem cilvēkiem. Šajā laikā

es pēkšņi atklāju, ka man ir pārdabiskas spējas. Tas notika tā – viena puiša sievai bija nierakmeņi. Bija jātaisa operācija, dārga un bīstama. Es nolēmu palīdzēt – ar rokām pudelēs uzlādēju ūdeni un devu viņai dzert. Un nierakmeņi pazuda.

Nu, bet viņa bija lietojusi arī zāles.

PĀRDABISKĀS KRŪTIS

Biju izgudrojis matemātisku vielas apgūšanas optimizācijas formulu skolniekiem. Ar to darbojoties, iepazinos ar cilvēkiem Izglītības ministrijā, viņi nolēma to ieviest skolās. Tad viens no darbiniekiem man teica – mana meita ir ļoti maza auguma, vai nevari viņu pataisīt nedaudz garāku? Tajā laikā es ļoti daudz studēju literatūru par meditācijām un hipnozi, kuras iespaidā var paveikt neiedomājamas lietas.

Sāku pats veidot un ierakstīt kasetes ar ārstnieciskās hipnozes seansiem. Cilvēki tās no manis pirka – savam slimajam tēvam, mātei, paši sev…

Reiz atnāca divas meitenes, kurām galīgi nebija izaugušas krūtis. Viņas nopirka no manis kaseti, un, kad satiku viņas pēc dažiem mēnešiem, viss bija kārtībā – krūtis bija izaugušas!

Satiku kādu pensionētu zinātnieku, kas rakstīja grāmatu ar metafizisku ievirzi. Viņa grāmatas vajadzībām veicu dažādus eksperimentus, piemēram, atbrīvot viņa mājas otro stāvu no karstuma. Izdevās. Papildus visu laiku mācījos, lasīju.

Atceros, kad ar Daigu bijām Ēģiptē, uz mani lielu iespaidu atstāja piramīdas. Sāku studēt literatūru, kas par piramīdām sarakstīta. Piramīdas iekšpusē visi dabas likumi darbojas citādi, bet, ja piramīdā uzturas ilgstoši, tad var atvērt kanālu uz kosmosu. Tieši tāpēc uzbūvēju sev piramīdu no stieplēm.

Darīju to pats pēc noteiktām proporcijām. Piramīdā nodzīvoju gadu, man tur bija gulta. Ja cilvēks ir sensitīvs, tad piramīdas ietekme darbojas īpaši.

MŪZIKA GALVĀ

Šajā laikā sāku savā galvā dzirdēt mūziku. Pēc tam galvā parādījās balss, kas sāka komandēt manas darbības. Netaisījos reaģēt. Nodomāju – traks esmu, vai? Vēlāk sapratu, ka man jāatrod kompromiss, jāsadzīvo ar šo balsi manā galvā. Balss palielināja manas pārdabiskās spējas, sāku tās lietot arvien plašāk. Piemēram, cepamo eļļu, kas atdzisusi kļūst duļķaina un tāpēc to neviens negrib pirkt, padarīju atkal caurspīdīgu. Taču

balss man pateica, ka savas pārdabiskās spējas es nedrīkstu pielietot, lai pelnītu naudu. Drīkstu to darīt tikai, lai palīdzētu cilvēkiem, un nedrīkstu ņemt samaksu.

Man veicās diezgan labi, kopā ar draugiem dažādi piepelnījāmies. Nauda iztikšanai bija, bet pēkšņi iekšējā balss teica, ka man jānokļūst cietumā. Vaicāju, kā lai to izdaru? Tev veikalā kaut kas jānozog, sekoja atbilde. Es paklausīju. Kad to izdarīju un mani pieķēra, tad pēc malajiešu tradīcijas vesels bars sāka mani veikalā bakstīt un sist, līdz izsauca policiju. Tad mani aizveda uz iecirkni. Policisti sāka mani pratināt, bet pēkšņi viņi bija aizmirsuši, kāpēc es te esmu. Šķiet, ka biju izmantojis hipnozi, un viņi tai bija pakļāvušies. Tad es viņiem pateicu priekšā, ka esmu šeit, jo man nav vīzas. Nu viņi atjēdzās un piesprieda man sešu mēnešu cietumsodu. Kamerā biju kopā ar slepkavām un bandītiem, gadījās pāris skarbi uzbrukumi, kurus sekmīgi atvairīju, jo protu kauties. Mani respektēja. Pēc tam mani pārvietoja uz iestādi, kur deportāciju gaidīja daudzi emigranti. Mani deportēt nevarēja, jo man nebija pases.

Mans-tevs-bankieris-filma-11

KAĶĪTIS TOMĒR NOMIRA

Tad balss man teica, ka četrus gadus būšu bezpajumtnieks, man nebūs naudas, projektu un dzīvesvietas. Šajā laikā iemācījos ķert zivis ar kaut kur atrastu tīklu, ko pats stipri uzlaboju. Vēl es tirgū savācu izmestos augļus un no tā arī pārtiku.

Tajā laikā man bija kaķis, kas kļuva par manu labāko draugu. Sākumā bija viens, tad uzradās cits, bet ļoti, ļoti slims. Ļoti centos viņu izārstēt, bet viņš tomēr nomira. Es ilgi raudāju.

Kādu dienu parkā ieraudzīju skaistu, sarkanu velosipēdu. Neaiztiku to, baidījos, bet nākamajā dienā velosipēds bija turpat. Balss teica – tas ir tev! Es to paņēmu un lietoju ilgu laiku. Tad balss pateica – tagad tu iesi trako mājā! Naktī, kad Dievs mani tā uzrunāja, es atnācu mājās. Guļvieta bija saklāta uz grīdas. Es ieraudzīju, ka tajā guļ saritinājies pitons. Viņš bija tik liels, ka mierīgi būtu varējis apēst manu kaķi. Sapratu, ka man jāiet prom. Tā bija zīme, ka nevaru šeit ilgāk palikt.

Balss man lika ar velosipēdu šķērsot ātrgaitas šoseju. Bija nakts. Maģistrālei bija sešu joslu satiksme, automašīnas nesās milzīgā ātrumā. Tā bija droša nāve, bet balss teica- dari to! Ja tev kaut kas notiks, es tevi uzbūvēšu no jauna! Man bija jāklausa. Es braucu, bremzes kauca, cilvēki kliedza, bet man nekas nenotika. Neviena mašīna neavarēja, tikai bremzēja. Šķērsoju šoseju 27 reizes, līdz kāds beidzot izsauca policiju. Droši vien pateica, ka tas ir kaut kāds trakais. Atbrauca divas ekipāžas. Balss man teica – tagad iesit viņam! Es iesitu, un viņi mani nogāza zemē. Krītot pārsitu galvu. Kad mani ielika kamerā, iekšējā balss lika cīnīties ar citiem, kas tur atradās. Es to arī darīju, esmu labs cīnītājs. Taču pēc tam mani palaida vaļā…

MEITAS BŪS PRINCESES UN DAIGA – KARALIENE

Tad balss man lika lēkt no mūra sienas. Nevarēju neklausīt, kaut gan zināju, ka varu nosisties. Balss teica – nebaidies! Lēcu vairākas reizes. Kad atsitos pret zemi, sāpes nejutu, un asiņu arī nebija.

Lēcu un lēcu, līdz cilvēki mani pamanīja – lūk, trakais ārdās! Viņi izsauca brigādi, kas mani aizveda uz Kualalumpuras slimnīcu un pēc tam pārveda šurp. Lūk, viss stāsts.

Tagad esmu šeit, lai pabeigtu savu pēdējo projektu. Dievs man teica – šī ir tava beidzamā misija!

Tu zini, kā ir būt bagātam, zini, ko nozīmē būt klaidonim. Esmu tev palīdzējis saprast dzīvi, tagad tev jādzīvo citiem cilvēkiem, lai palīdzētu viņiem! Tad tavā ģimenē visi atkal būs jauni. Ja kāds nomirs, viņš atgriezīsies!

Pēc pāris gadiem būs pasaules gals. Vismaz 80 procenti iedzīvotāju mainīs dzīvesvietu, bet nevajag baidīties – Latvija izglābsies.

Balss man teica – tu būsi karalis, tavas meitas būs princeses, un Daiga būs karaliene. Bet tev jādara viss, lai cilvēki būtu laimīgi.

Tāpēc es šo visu gribu nosaukt: Mans pēdējais projekts.

Avots: Kinoraksti.lv / Foto: Publicitātes foto

Iesaki šo rakstu citiem!

Leave a Comment