Dalailama: vienīgā cilvēka sūtība – būt laimīgam!

«Man šķiet, lai pietuvotos šai domai, ir jāšķiras no dažām maldīgām idejām, kuras eksistē šodien pasaulē. Piemēram no tā, ka materiālie labumi (lielāka alga, dārgāka mašīna) var mūsu dzīvē atnest laimi un dvēseles mieru.

Iekšējais komforts un emocionālā apmierinātība ir daudz svarīgāka par ārējo labklājību – laimes avots atrodas mūsos – ne ārpusē. To ir viegli saprast, ja paanalizējam savu personīgo pieredzi.

Mentālā, emocionālā apmierinātība samazina fiziskās ciešanas: katrs no mums zin, ka sāpes (vai bads) noklust, kad cilvēks ir pilns mīlestības, vai arī iegrimis kāda interesanta uzdevuma risināšanā. Bet, ja cilvēks ir mentāli un emocionāli neapmierināts, dvēselē nelaimīgs, tad fiziskais komforts nenesīs nekādu atvieglojumu.

Kad mūs nomāc mentālās ciešanas – smagas domas vai iekšēja neapmierinātība, – fiziskais komforts vienkārši pārstāj eksistēt. Vairs nav svarīgs ne interjers, ne apģērbs: cilvēkam, kurš atrodas stresa varā un depresijā, nav vēlēšanās baudīt ne ēdienu, ne arī ko citu. Dvēseles miera trūkums var saindēt pat vislabklājīgāko, komforta pilnu eksistenci.

Vēl vēlos teikt, ka miers – tas nenozīmē vienkārši dzīvi bez vardarbības. Atcerēsimies aukstā kara laiku: tas bija “miers”, kas saindēts ar bailēm no neitrona bumbas, kodolkara draudiem. Patiess miers ir saistīts ar sirds siltumu, ar nespēju domāt par pāridarīšanu citiem. Patiesā mierā pretmeti “es” un “viņi” pārstāj eksistēt.

Mazam bērnam ir ļoti svarīgi atdalīt savu “Es” no apkārtējās pasaules, lai pareizi attīstītos. Taču cilvēkam pieaugot, cilvēcei pieaugot, savu un apkārtējo cilvēku interešu pretstatīšana vairs nenāk par labu izaugsmei. Un, lūk, kāpēc ideja par to, ka “Es” un “Viņi” – ir kaut kas nodalāms, neiztur pārbaudījumu pasaulē, kurā šobrīd dzīvojam. Mūsdienu cilvēks vairs nav fermeris, kurš var izdzīvot ar to, ko dod zeme un apģērbu, ko pats radījis.

Šodien mēs visi esam ļoti atkarīgi no vides, kurā dzīvojam – komunālajiem pakalpojumiem, informācijas līdzekļiem, transporta un lielveikaliem. Tātad – no citiem cilvēkiem. Darīt ko sliktu citiem (pat tikai domās), tādas atkarības apstākļos – nozīmē – kaitēt pašam sev.

Lai sasniegtu gan ārējo gan iekšējo mieru, mums jāveic gan ārējā gan iekšējā “atbruņošanās”. Ko tas nozīmē? Pārstāt domāt kategorijās “mēs” un “viņi”.
Reiz kādā no Briseles konferencēm es izteicu domu par to, ka Eiropas Savienību vajag palašināt – sākumā, iekļaujot tajā visu Austrumeiropu, un pēc tam uzaicinot arī Krieviju. Un pēc tam galveno mītni pārvietot no Briseles uz Maskavu. Tad visas izredzes militārai agresijai būs izsmeltas un tā būs iespēja demilitarizēt visu pasauli. Kara rūpnīcās ražotu cilvēkiem nepieciešamas preces un tas viss būtu ekonomiski pamatoti.

Ja mēs varētu paplašināt savu “mēs” visas cilvēces robežās, nebūtu ar ko karot, nebūtu no kā  baidīties un ko ienīst. Tas nozīmē pasauli, kurā nav nekā “tava”, jo tev pieder visa pasaule. Miers dvēselē un miers visā Pasaulē».

Viņa Svētība Dalailama XIV

Tulkoja: Ginta FS

Avots

Iesaki šo rakstu citiem!

Leave a Comment