Bērnu audzināšana nav nekāda joka lieta. Un kurš gan to zina labāk, ja ne dēlu mammas. Vienalga, vai atvasei gads, pieci vai trīspadsmit – reizēm māmiņa emociju uzplūdā var pateikt vai, vēl trakāk, izdarīt kaut ko tādu, ko vēlāk vērst par labu ir ļoti grūti, pat neiespējami. Ne tikai ražošanā var būt brāķis, bet arī bērnu audzināšanā. Ja pirmajā gadījumā neizdevušos veikumu var vienkārši izmest mēslainē, otrajā ir neizdevusies dzīve un nelaimīgs cilvēks, kam kļūt veiksmīgam ir ārkārtīgi grūts darbs.
Kā izaudzināt labu, nevis vienaldzīgu, bezjūtīgu cilvēku? Noderēs šie dēlu mammas deviņi likumi. Patiesībā šie baušļi der ikvienai mammai, vienalga – puiku vai meiteņu.
1.Nekad nesmejieties par dēlu
Vīrietim – un vienalga, cik viņam gadu – sievietes apsmiekls ir kā duncis sirdī. Bet ja par viņu smejas māte, ir tūkstoškārt sāpīgāk. Nav svarīgi, vai jūs smejaties par to, ka viņš uzģērbis bikšeles uz kreiso pusi, vai par to, ka viņa zīmētais suns drīzāk izskatās pēc krokodila, vai to, ka viņš 1. klasē ir apņēmības pilns precēt savu sola biedreni. Jūsu smiešanās dēlam paliks atmiņā uz visu mūžu. Un viņš to nekad nespēs tā īsti piedot. Ne tikai jums – vispār nevienam.
2. Vienmēr atbildiet uz dēla jautājumiem
Un tas nekas, ka viņš jau sen ir izaudzis no kāpēcīšu vecuma! Nekādu „kad izaugsi – sapratīsi” vai „neuzdod muļķīgus jautājumus!”. Atbildiet vienmēr un uz visiem jautājumiem. Ja atbildi neziniet – tā arī pasakiet. Vēlāk noskaidrosiet un sniegsiet atbildi. Jums kauns par savu nezināšanu? Dēla jautājums lika nosarkt? Tas ir labi, jo nu jums ir iemesls padomāt par SAVIEM kompleksiem. Taču tā ir jūsu problēma — bērna domāšana it nemaz nav samaitāta vai kā citādi nepareiza. Atklāti paskaidrojiet dēlam, ka jautājums jūs pārsteidza nesagatavotu un jums ir jāapdomājas, lai sniegtu viņam atbildi. Apsoliet, ka vēlāk par to parunāsiet. Bērni tam labprāt piekrīt.
3. Pieņemot lēmumus, jautājiet dēlam padomu
Jūs droši vien pat nenojaušat, ka bērns reizēm var bez piepūles atrisināt jūsu „pieaugušo” problēmu, kam risinājumu esiet meklējusi jau gadiem. Jebkurai problēmai – sākot no „kādam jābūt mūsu jaunajam dzīvoklim” līdz pat „kāpēc man mūždien ar visiem jāstrīdas?” un „ko es visu laiku daru nepareizi?”. Tā zēns mācās būt vīrietis – atspaids un lēmumu pieņēmējs. Bet jūs savukārt, jautājot dēlam padomu, apliecināt, ka uzticaties viņam un cienāt viņa viedokli.
4. Nekad nesakiet „Bet es taču tev teicu!”
Pat tad, ja teicāt, bet viņš nepaklausīja — aizmirstiet šo frāzi! Uz visiem laikiem. Jums nav tiesību sacensties ar savu bērnu un vienalga, kas tas būtu. Frāze „bet es taču tev teicu!” — tā nenoliedzami ir sacensība, kurā māte guvusi uzvaru un par to līksmo. Jums bija taisnība? Priecājieties par to klusībā. Dēls sapratīs pats, ka viņam toreiz vajadzēja jūs paklausīt.
5.Neskopojieties ar uzslavām
Uzslavējiet dēlu, un bez visādiem „tikai” un „ja vēl tu šo drusku izmainītu”. Vienkārši sakiet – „lieliski!” Jūs bērns visu dara lieliski! Kad dēls paaugsies, viņš pats sapratīs, kas vēl jāpielabo. Savukārt, ja visu laiku norādīsiet uz nepilnībām viņa paveiktajā, drīz vien viņam zudīs vēlēšanās vispār kaut ko darīt. Lai ir ar miltiem un sasistām olām piedrazota virtuves grīda, toties dēls svētdienas rītā jums brokastīs pasniedza pašgatavotas pankūkas! Sāļš, ka acis sprāgst ārā? Nekas, pacietieties. Vēlāk uzdzersiet kafiju.
6.Atbalstiet dēlu it visā, lai kādu mērķi viņš vēlētos sasniegt
„Kad izaugšu liels, būšu kosmonauts!”. Nevajag vīpsnāt un stāstīt, ka tikai retais lido kosmosā. Lieliski! Pērciet viņam grāmatas par kosmosu. „Nē, es labāk būšu gleznotājs!” Nenorādiet ar didaktisku pirkstu uz disku grēdu ar filmām par kosmosu. Kāpēc gan ne — gleznot ir lieliski! Apmeklējiet izstādes un pērciet krāsojamās grāmatiņas, ja dēliņš vēl mazs. „Gribu būvēt lidmašīnas” – nu, jūs jau zināt, kas jādara, vai ne? Super! Un atcerieties – tā īsti viņš savu nākotnes mērķi izvēlēsies tikai ap gadiem divdesmit.
7. Ja dēls raud…
Tas nozīmē, ka noticis kaut kas slikts. Jums tas šķitīs tīrais sīkums (bērnudārzā brokastīs bija šausmīgi negaršīgs piena ķīselis, nevis tik gardais biezpiena sacepums, kā vienmēr), bet dēlam tā ir globāla mēroga nelaime! Viņam visi kreņķi ir milzīgi. Tāpēc, ka bērna pasaule vēl nav tik liela, lai negaršīgais piena ķīselis tajā šķistu sīks un nenozīmīgs. Un ja dēlam birst asaras, jums viņš ir jānomierina. Nevis jākaunina, ka „īsti vīrieši nemēdz raudāt”. Absurds! Aizliedzot raudāt, jūs izaudzināsiet bezjūtīgu cilvēku. Un vienalga, cik dēlam gadu – mammai viņa kreņķi vienmēr būs svarīgi. Pieņemiet to kā aksiomu – nedrīkst nepievērst uzmanību tam, ka bērns raud. Mammas pienākums ir nomierināt. Ja bērnam vienam pašam būs jātiek galā ar saviem kreņķiem, tas nenovēršami iedragās jūsu attiecības uz visu mūžu.
8. Nelasiet dēlam morāli!
Vai te ir vajadzīgi komentāri? Atcerieties reizi, kad pusstundu ilgā monologā jūs strostēja priekšnieks. Tā vietā, lai bērnam lasītu lekciju, cik viņš ir slikts, neļaujot pašam “vaininiekam” bilst ne pušplēstu vārdu, aprunājieties. Varbūt jūs visu esiet pārpratusi.
9. Vienmēr esiet dēla pusē
Ne tikai vārdos, bet arī praktiski. Nekad piekrītoši nemājiet ar galvu, kad dēlu strostē skolotājs. Iespējams, puišelis patiešām sastrādājis blēņas, bet par to jūs ar viņu parunāsiet mājās. Nebariet viņu tikai kompānijas pēc, kad kaimiņu tante dēlu kaunina par izrautu puķi no viņas dobes. Varbūt viņš ziedu gribēja dāvināt jums? To jūs noskaidrosiet mājās, zem četrām acīm. Ja puika pastrādājis nedarbus, jūs viņu sabārsiet mājās. Bet nekad nedariet to citu cilvēku, vēl jo vairāk – svešu! – klātbūtnē.
Un tad, visticamāk, dēls nekautrēsies pajautāt „kas tas ir – sekss?”, pastāstīs jums par meiteni, kuru noskūpstījis, jo nešaubīsies, ka mamma viņu sapratīs. Nebaidīsies būt atklāts, jo nebaidīsies, ka izdzirdēs uzbļāvienu: „Kaunies, kas tas vispār par jautājumu?!” Dēls uzticēsies jums, būs pārliecināts, ka jūs atbalstīsiet viņu, lai kādu ceļu viņš dzīvē izvēlēsies. Viņš izaugs par labu cilvēku.
To vēlas ikviena māte. Un tas ir sasniedzams.
Avots: Puaro.lv / Womansday.com