Es esmu iemācījies dzīvot ar sievieti. Tas nav tā, kā raksta romānos. Piemēram, es nezināju, ka gari mati sievietei ir ne tikai rets skaistums, kas sniedzas līdz viduklim, viņas sievišķība un šarms, bet arī akurātums, pirmkārt, no manas puses. Jo tad, kad viņa guļ man blakus, man noteikti jāatceras par to, ka pirms apguļos viņai tuvāk, sākumā jāatglauž viņas mati, lai tiem neuzgultos. Ar laiku tas kļūst par ieradumu.
Es nezināju, ka, ja viņai ir slikts garastāvoklis, man nesteidzoties viņa ir jāapskauj un jānoskaidro, kas noticis, un pēc tam viņa jānomierina.
Man tas ir pavisam savādāk. Ja es jūtos slikti, man nepatīk, ka mani izprašņā un lien dvēselē – tādos brīžos man gribās palikt vienam..
Es nezināju, ka, ja viņa nekad nelūdz man palīdzību, tad vienmēr gaida, ka es pats to piedāvāšu. «Neaiztiec, es pati izdarīšu!». «Es taču pati varu….» Nē, nevar! Precīzāk, gaida, kad es palikšu pie sava. Viņai ir svarīgi sajusties sievietei, kādu mirkli es varu pabūt zirga lomā. Starp citu! Ja neatļaut viņai celt neko smagāku par rožu pušķi, ar laiku var ievērot, ka slikts garastāvoklis viņai ir retāk un smaids sejā – katru dienu.
Es nezināju, ka sieviete ir ne tikai mīļākā, ar kuru dalīt gultu, vannas istabu, virtuves galdu. Bet arī draugs, kurā uzmanīgi ir jāklausās un jādzird, kad klausies. Pat tad, kad viņa runā ne par ko.
Raksta turpinājums nākamajā lapā!