Intervija ar citādo sievieti. Džūlija Vanga – Grand Prix ieguvēja, Krievijas televīzijas Ekstrasensu cīņu šova 15. sezonā.
Pamatā man šī pasaule ir vienaldzīga, bet man vajadzēja, lai mani sadzird. Uzvara tiešām bija dzīvības un nāves jautājums, bet es nedrīkstu teikt, kāpēc.
Taču ar savām spējām nedomāju pelnīt naudu, tas nav pareizi. Es varu nopelnīt naudu citos veidos, negribu pelnīt uz cilvēku nelaimju rēķina. Esmu gan modele, gan fotogrāfe, gan dizainere. Pati zīmēju, profesionāli gatavoju smaržas, lelles, apģērbu un aksesuārus, rakstu dzeju un mūziku, tagad top jauns muzikāls projekts – nodarbojos ar ļoti daudzām radošām lietām.
Kā jums šķiet, kāpēc jums dotas šīs neparastās spējas?
Jūs taču nejautāsiet kaķim, kāpēc viņš ir kaķis, vai ne? Es bērnībā zināju, ka esmu citāda, biju pieaudzis cilvēks savā ķermenī. Sapratu, ka ļoti atšķiros no citiem bērniem. Atcerējos savas iepriekšējās dzīves.
Skatītājiem šķita, ka jums viss neparastais padodas bezgala viegli.
Tā bija, it kā manās rokās būtu pults. Tas ir kā globāls informācijas tīkls, un es esmu tā daļa. Vienmēr esmu tieši pieslēgta pie bezgalīga resursa. Es neesmu ne mags, ne burve, ne ragana. Teicu, ka esmu gars, jo cilvēkiem vajag nosaukumus. Patiesībā esmu būtne, kas var vadīt notikumus. No kvantu fizikas viedokļa ir noteikta līmeņa viļņi un svārstības, un viļņi var mijiedarboties cits ar citu. Ir viļņi, kas ir spēcīgāki, un mans vilnis pēc vibrācijām ir augstāks. Es esmu daļa no lielā viļņa un mijiedarbojoties varu ietekmēt citus. Vai jūs zināt superstīgu teoriju? Tā ir teorija, ka visa pasaule – mēs un viss ap mums – sastāv no stīgām, kas vibrē noteiktā augstumā. Taču cilvēki uz Zemes pašlaik vibrē pārāk zemās vibrācijās, tāpēc neatbilst tam Visumam, kurā pašlaik dzīvojam, un tāpēc cieš. Bet viņi var mainīt savu likteni, ja saprot, ka tas ir reāli. Ir jācenšas paaugstināt savas vibrācijas.
Ko es varu darīt, lai mainītu savu likteni?
Notiks tā, kā jūs vēlēsieties, tikai pareizi jāvēlas. Jums sevi vispirms jāapzinās un jāpieņem. Tas ir visgrūtākais.
Šodien pie manis pienāca sieviete, es teicu – jums ir problēmas attiecībās ar vīriešiem. Viņa teica: jā, viņš pret mani ir vardarbīgs. Taču cilvēki neuzņemas atbildību paši par savu dzīvi, viņi grib, lai kāds no malas to izdara. Taču ir jādzīvo pašiem, ne uz vienu nevajag paļauties.
Bet kā tieši kaut ko sevī mainīt? Pievēršoties kādām garīgām praksēm? Piemēram, budismam?
Budisms ir nonācis vistuvāk būtībai, tas saka – viss ir sapnis. Un tā ir patiesība. Viss, ko redzam apkārt, ir sapnis. Fizikā pierādīts, ka Visums sastāv no daļiņām. Arī visi cilvēki. Tieši tā es spēju darīt to, ko parādīju šovā. Ar to, ka spēju attālināties. Tas ir pirmais maģijas likums – cilvēkiem jāatlaiž savas vēlēšanās. Cilvēki jautā: kāpēc manas vēlēšanās piepildās tad, kad tās man vairs nav vajadzīgas? Tāpēc, ka tās ir atlaistas vaļā. To visgrūtāk saprast.
Kā īsti jūs varat nolasīt kāda cilvēka pagātni vai ietekmēt nākotni?
Es redzu variantus – nākotnes, pagātnes. Jūs taču zināt par taureņa spārnu vēzienu, ka viena maza izvēle var kaut ko mainīt otrā pasaules malā? Jūs tikko izvēlējāties kafiju late, un kaut kas jau mainījās. Tieši tā es nonācu Ekstrasensu cīņās. Es zināju, ka man vajadzīgs šis variants.
Arī mani jūs nolasāt?
Es cenšos neskatīties, tāpēc izvairos kāpt arī transportlīdzekļos, kur pārāk daudz cilvēku un pārāk daudz informācijas, vai vismaz mēģinu neskatīties.
Vai daudzi lūdz palīdzību jūsu spēju dēļ?
Protams. Lai gan, kad ļaudis kaut ko saņem, bieži domā, ka tā bijusi vienkārši sakritība. Īpaši, ja saņem ko lielu – karjeru, naudu, laimi personīgajā dzīvē. Tikai daži bijuši patiešām pateicīgi par to, ka esmu mainījusi viņu dzīvi. Daudzi, kam kardināli esmu mainījusi realitāti un kas kļuvuši par ievērojamiem režisoriem, māksliniekiem, aktieriem, mani nekad nepieminēs. Kuram patīkami atcerēties, kas viņš ir bijis?
Kā jūs varat manīt likteni? Dodat padomus?
Es vienkārši mainu cilvēku realitāti. Piebīdu to realitātes variantu, kurā viņi būs veiksmīgi. Kā filmā Tauriņa efekts, kur bija daudz nākotnes variantu. Mums ir daudz mūsu variantu, un es varu tos visus pārskatīt. Varu pateikt, kādas detaļas jāmaina, lai nonāktu pie viena vai otra.
Kāda īsti ir jūsu saikne ar Rīgu? Jūs piedzimāt Vācijā.
Uz Latviju tagad braucu regulāri, te man ir mamma, kaķis un dzīvoklis. Biežāk atrodos Krievijā, kur realizēju savus radošos projektus, bet Latvija man patīk vairāk. Te ne reizes neesmu jutusi pret sevi negatīvu attieksmi. Esmu kosmopolīte, esmu dzīvojusi daudzās pasaules pilsētās. Sāksim ar to, ka visa šī planēta nav mana dzimtene. Bet šajā dzīvē esmu dzimusi Firstenbergā, mans patēvs bija militārists, un mēs dzīvojām kara daļā. Pašlaik šī pilsēta ir pamesta, es to nesen mēģināju atrast un skatījos fotogrāfijas. Uzaugu Vācijā, tad pārcēlāmies uz Maskavu, bet kādu laiku dzīvoju pie vecmāmiņas Ņižņijnovgorodā. Pirms dažiem gadiem ar mammu pārcēlāmies uz Latviju.
Šeit cilvēki citādi attiecas pret tiem, kam piemīt kādas spējas. Labestīgāk. Krievijā uz tevi daudzi skatās ar šausmām. Kad Ekstrasensu cīņu laikā vajadzēja izīrēt dzīvokli, bija problēmas, cilvēki baidījās.
Šovā jūs daudziem teicāt: “Jūs no manis baidāties!”
No manis tiešām daudzi baidās. Arī dzīvē, kopš bērnības. Man ir tāds skatiens, es varu ilgi skatīties acīs. Citiem šķiet, ka es ieskatos dvēselē. Patiesībā tā arī ir.
Jūs pārdzīvojāt par cilvēkiem, kam bija jāpalīdz?
Es nekad nepārdzīvoju, man diemžēl ir ļoti grūti paust emocijas. Pārdzīvoju tikai par vienu – baidos atkal piedzimt te. Ja man neizdosies izdarīt to, kas jāizdara, es atgriezīšos atkal un atkal, līdz bezgalībai. Bet man šeit ir smagi, šī man ir sveša pasaule. Tā, no kuras es nāku, ir piepildīta ar bezgalīgu mīlestību un laimi. Es nevaru jums atklāt, kas man šeit jāizdara, taču varu pateikt, ka vienīgais patiesais te ir mīlestība. Bet ne tā, ko cilvēki uzskata par mīlestību. Augstāka, visaptveroša – tā valda šo pasauli, tikai cilvēki to nezina, jo viņi ir pilni ar naidu, sāpēm un nenovīdību. Mīlestība caurstrāvo visu arī šajā pasaulē, taču ļaudis to nejūt. Es pati esmu mīlestība, tāpēc daudzi pie manis tiecas, bet daži neieredz. Cilvēkiem ir stereotipi – ekstrasensam jābūt tādam, frizierei tādai, modelei tādai. Kad es sāku šos standartus graut, tas ir šoks, es to saprotu.
Kā mamma uztver to, ka jūs esat neparasta?
Bērnībā ar nesapratni, taču pēc tam pieņēma. Viņa nespēja noticēt, ka viņai piedzimis nevis mazs bērniņš, bet kaut kas cits. Viņa taču gribēja mazulīti! Maza rakstīju dzeju, kādu reizēm pat pieaugušie neraksta, jau astoņu gadu vecumā rakstīju par pasauli, par Visumu, par nāvi, par eņģeļiem, par dēmoniem.
Džūlijas mamma: Kad viņa man deva lasīt, es nenoticēju, ka bērns var to uzrakstīt! Mēģināju to atrast grāmatās, bet neizdevās. Kad ieraudzīju citus dzejoļus, tad gan noticēju.
Kur tos dzejoļus tagad var izlasīt?
Internetā manā lapā. Man piedāvāja arī izdot grāmatu. Es jau sen savus dzejoļus publicēju internetā anonīmi vai ar izdomātu vārdu, tagad tie izklīduši pa tīklu, tāpēc reizēm man pat pārmet, ka kādu no agrākajiem dzejoļiem esmu kaut kur aizņēmusies.
Kā jums veidojas attiecības ar faniem?
Es viņus ļoti mīlu, man ir daudz atbalstītāju vairākās valstīs. Daži stāsta, ka mani redzējuši ilgi pirms Ekstrasensu cīņām – sapnī. Tā var būt. Es praktizēju iziešanu astrālā. Es to daru kopš bērnības, tā man bija iemīļota izklaide.
Jūs stāstāt, ka jūsu tēvs nav no šīs pasaules. Esat viņu satikusi?
Mēs esam tikušies cita realitātē – astrālā. Viņš man deva padomus. Neesmu viņu satikusi ļoti sen. Nevaru pateikt, kur viņš ir, viņš ir daudzdimensionāls. To nav viegli saprast. Mani saprastu Stīvens Hokings vai Braiens Kokss. Fiziķi. Jūs zināt, kas ir déjà vu? Jūs piedzīvojat kaut ko jaunu, taču jums šķiet, ka tā jūsu dzīvē jau noticis. Tas patiešām ar jums noticis, bet ne šeit, citā pasaulē. Kā grāmatā – šķirstām lapas, un tās visas ir paralēlās pasaules. Un ir portāli, kas sasaista pasaules.
Džūlija mamma: Portāli pastāv. Arī es Krievijā esmu nonākusi tādos, caur kuriem var pārlēkt vairākiem desmitiem kilometru tālu.
Kā jums šķiet, kāpēc jums tika dota tāda iespēja?
Mamma jaunībā daudzkārt tikusi apstarota. Viņa pēc profesijas ir fiziķe, dzīvoja Semipalatinskā, un darbs bija saistīts ar pirmajām daļiņu paātrinātāja iekārtām. Tur mamma tika spēcīgi apstarota, viņai pat izkrita mati. Tā ka principā es esmu mutants. (Ironiski iesmejas.)
Vai jums ir iespējama parastas Zemes sievietes dzīve – bērni, ģimene?
Nē, nav iespējama. Iedomājieties man blakus parastu cilvēku, ikdienišķu vīrieti! Es zinātu visas viņa domas, visu, ko viņš izdarījis pareizi vai nepareizi. Zinātu daudz vairāk par viņu. Manī šīs zināšanas vienkārši ir ieliktas jau šūpulī. Ko es ar tādu vīrieti iesāktu? Par ko mēs runātu? Kāpēc man bojāt kādam dzīvi? Man bijuši tādi eksperimenti. Es mēģināju. Nesanāk.
Vai uz Zemes ir kāds jums līdzvērtīgs?
Ir, bet tie nav cilvēki. Es neesmu nevienu satikusi, taču es viņus jūtu.
Mēs slimojam ar gripu, ar iesnām, – vai tas skar arī jūs?
Es slimoju ļoti reti un ātri izveseļojos. Man ir savāds asins sastāvs – praktiski nav imūnšūnu. Nav antiķermenīšu. Ja man veiktu asinsanalīzi, varētu domāt, ka man ir AIDS vai leikēmija. Vēzis. Bet man nav vēža. Vēl manās asinīs ir, kā man ārsti teica, – neatpazītas daļiņas. Tāpēc izvairos no ārstiem, citādi viņi mani sāk mocīt ar analīzēm kā tādu izmēģinājuma trusīti.
Džūlijas mamma: “Kad poliklīnikā bija jāpārbauda dzirde, viņu aizveda citā telpā un noturēja vairāk nekā stundu. Domāju, ka kaut kas noticis, bet māsiņa atskrēja – ai, iedomājieties, viņa dzird to, ko citi nedzird!”
Kādas jums attiecības ar citiem ekstrasensiem?
Var teikt, ka nekādas. Es pret visu izturos vienādi. Ne ar vienu nesacenšos, nekonkurēju, man tas šķiet muļķīgi. Mani nevar salīdzināt ar citiem ekstrasensiem, viņiem visiem ir spējas, bet es vienkārši esmu kaut kas cits. Nav nekādas baltās vai melnās maģijas. Kā elektrība – ar to var pagatavot vakariņas un var nogalināt. Tā nav ne laba, ne slikta, tā ir enerģija. Maģija arī ir enerģija. Kvantu fizika ir lielākā maģija. Praktiski 95 procentiem cilvēku piemīt maģiskas spējas, tikai viņi negrib to sevī ieraudzīt. Arī jūs varētu ietekmēt kādus notikumus savā dzīvē. Sieviete var sev piesaistīt jebkuru vīrieti. Es varu iemācīt to darīt.
Bet tas nav neatļauts paņēmiens, pieburšana?
Kāpēc lai tas būtu aizliegts paņēmiens? Kāpēc lai sieviete nevarētu būt laimīga? Jūs varat sev prognozēt jebkuru vīrieti, kuru vēlaties, un to iegūt. Un nav nekāda likteņa. Ir tikai jūsu griba un jūsu ego.
Jūs teicāt, ka jums nav emociju. To vispār nekad nav bijis?
Ir, bet droši vien pavisam citādas, es tās ne pārāk labi protu izrādīt. Pat ja gribu raudāt un man sāp, es to nevaru fiziski izdarīt. Tas ir grūti. Tāpēc izpaužos mūzikā un dzejā, tās ir manas asaras.
Un prieks?
Mani maz kas šajā dzīvē spēj iepriecināt. Atceros pārāk daudz no iepriekšējām dzīvēm šeit, uz Zemes, un tas man jaucas ar šo dzīvi. Atceros katru nāvi, un vienmēr vai nu mani nogalināja, vai es izdarīju pašnāvību, jo nevēlējos šeit atgriezties. Taču šeit man kaut kas jāizdara – kamēr to nebūšu paveikusi, man būs jāatgriežas. Tādus kā es nekad nav uztvēruši bez aizdomām. Kā viņa tā – bija modele un kļuva ekstrasense? Bet kā putns prot lidot? Es ilgi slēpu savas spējas, taču to nevar noslēpt, tas iznāk ārpusē. Reizēm diemžēl esmu bojājusi cilvēkiem dzīvi. Tieši tāpēc pārtraucu mēģinājumus veidot attiecības. Kad cilvēks mani kaut kā sadusmoja vai kaitināja, radās nepatīkamas situācijas. Vīrietis mazgā traukus, bet no griestiem viņam uzkrīt elektrības vads bez izolācijas. Vai es pasaku – tu izmežģīsi kāju –, un tas notiek.
Vai varat atsaukt to, ko ātrumā esat pateikusi?
Nevaru. Reizēm, ja cilvēks kaut ko dara pret mani, tas notiek pat bez manas līdzdalības. Ja cilvēks nāk pie manis ar mīlestību, viņš pretī saņem to pašu un vēl vairāk. Un otrādi. Bērnībā daudzi vienaudži mani neieredzēja. Es, jau būdama maza, biju daudz izlasījusi, ļoti daudz zināju un pratu, biju dīvaina, jo sēdēju un sarunājos pati ar sevi. Džūlijas mamma: Tu nesarunājies ar sevi, tu sarunājies ar tiem, kurus citi neredzēja!
Jūs teicāt, ka arī Rīgā ir daudz parādību?
Rīga ir mirušo pilsēta. Te parādību ļoti daudz, īpaši vecpilsētā. Tas neko nenozīmē. Veca pilsēta, bagāta vēsture, viss piesātināts ar mistiku, enerģētiski ļoti spēcīga pilsēta.
Jūs kontaktējaties ar šīm parādībām?
Es bieži viņus noturu par dzīviem, reizēm man sajūk. Manās mājās arī dzīvo spoki, notiek dīvainas lietas – durvis pašas atveras un aizveras, gaisma nodziest. Tā ir kā kļūda programmā. Viņus var atlaist, bet man viņi netraucē. Manā dzīvoklī dzīvo maza meitenīte un vīrietis, domāju, ka viņš nāk no kāda 13. gadsimta. Jā, es varu sazināties. Šovā bija pārbaudījums ar motociklu, uz kura bija nosities jauns puisis. Šis puisis nāca pie manis jau mēnesi pirms šova un stāstīja, kā notikusi avārija. Viņš man palīdzēja arī citā pārbaudījumā. Jums arī blakus stāv kāds cilvēks no pagātnes. Jūs šķir vairākas paaudzes. Tumšmatains vīrietis, padzīvojis, tumšas acis, mazliet iekritusi seja, diezgan impozants cilvēks. Varbūt viņš jums kaut kā piesaistīts.
Ja jums būtu jādod padoms sievietēm, – kas jums šķiet īpaši svarīgi?
Sievietei noteikti jānes mīlestība. To atrast var tikai sevī, ārpusē to neatradīsiet. Daudzi par mīlestību pieņem ko citu – kaisli, seksu, aprēķinu, egoismu. Vai vienkārši aiz vientulības un izmisuma cenšas atrast kaut ko, īsto aizstāt ar surogātiem, – to nevajag darīt, patiesais vienmēr atnāks. Man patīk, ka šeit saglabājušās senās tradīcijas un svētki. Latviešu sievietes ir ļoti skaistas. Te ir lielāka saikne ar dabu un zemi nekā citur. Lai cilvēkos būtu vairāk mīlestības un gaismas, lai viņi pārstāj cits citu mocīt! Nav ne laba, ne ļauna, to visu rada cilvēki.
Avots: Skaties.lv / žurnāls Ieva
Foto: publicitātes foto