NATO – tas, protams, ir labi. Tā ir ļoti nopietna drošības garantija. Šķiet, pati stiprākā politiskā aizsardzība, kāda šajā pasaulē šobrīd ir iespējama. Un tomēr, tikai naivi, vēsturi un politiku pavisam nezinoši cilvēki var iedomāties, ka šī garantija ir simtprocentīga. Nē, tā tāda nav.
Piektā panta garantijas nestājas spēkā automātiski, un var viegli iedomāties daudz dažādu apstākļu, kuros rietumvalstis nekādā gadījumā neriskēs sākt Trešo pasaules karu Latvijas dēļ. Vai sniegs formālu, nepietiekamu palīdzību, kas nespēs izspiest pretinieku no Latvijas. Rietumvalstu pragmātiskā ekonomisko un savu interešu stādīšana augstāk par starptautiskās likumdošanas vērtībām ir labi redzama gan Krimas, gan daudzos citos gadījumos. Mierināt sevi, ka NATO izjuks, ja kaut reizi kāda valsts nesaņems solītās garantijas pilnā apjomā, arī ir naivi. Ja vajadzēs, tad izjuks, pārveidosies, mainīsies. Tas var notikt vienas Trampa telefonsarunas laikā. Tā nav tā lielākā cena, ko lielvalstis varētu samaksāt par to, lai viņu piepilsētās nesāktu krist bumbas. Krīzes situācijā, tad kad ir pavisam slikti, mēs visi varam paļauties tikai paši uz sevi. Tas attiecas arī uz valstīm.
Atnāks kāds un palīdzēs? Lieliski, bet gudrs vienmēr gatavojas sliktākajam. Te uzreiz ir jābūt skaidrām divām lietām. Ja mēs okupācijas gadījumā vēlreiz pieļausim Ulmaņa kļūdu un nekarosim, tad vēl pēc simts gadiem, ja arī vēl būs palicis kāds latvietis, viņš kaunēsies to skaļi atzīt. Ir jācīnās! Jācīnās ar ieročiem rokās. Tas ir pilnīgi viennozīmīgi.
Un tad uzreiz arī otrs. Mēs nevaram saviem spēkiem uzvarēt Krieviju, ja tā nopietni būs apņēmusies mūs okupēt ar militāru spēku. Tie no mums, kas cīnīsies par dzimteni, ātrāk vai vēlāk mirs, taču viņu nāvei būs jēga vēsturē un nākotnes Latvijas veidošanā. Šīm divām lietām ir jābūt skaidrām. Tās ar vēsu prātu ir jāpieņem, citādi nekādām tālākām runām nav jēgas.
Bet ir arī labā ziņa. Vienības, kas cīnās nevis tāpēc, ka tām par to maksā, bet tāpēc, ka ir gatavas mirt par Dzimteni, es nebaidos te patosa – varoņu nāvē, ir ļoti stipras un ļoti bīstamas. Ja mēs varam mierīgi un racionāli pieņemt paši un ieaudzināt savos dēlos šīs divas patiesības. Pirmā – ir obligāti jākaro, otrā – ir obligāti jākaro, neskatoties uz to, ka, visticamāk, būs jāmirst, tad mēs varam sākt nopietni runāt par Latvijas aizsardzību.
Gara spēks, pārliecība par savu taisnību, ticība saviem panākumiem kaut vai ilgtermiņā, spēcīgas morālas jūtas un pārliecība – tie visi nav tukši vārdi, ja ir runa par militāriem konfliktiem. Viens no pēdējos gados visvairāk pētītajiem militārajiem stratēģiem, ko dēvē gan par Putina mīļāko militāro domātāju, gan neoficiāli visa Krievijas ģenerālštāba galveno iedvesmas avotu, arī par hibrīdkara koncepcijas vectēvu un kā tik visādi citādi dēvētais Jevgēņijs Mesners, savos darbos nemitīgi uzsver – kari tiek uzvarēti galvās. Amerikāņi Vjetnamas karu zaudēja savās galvās. Tas bija vienīgais sakāves iemesls un līdzīgi daudzos citos gadījumos. (Mesnera stāsts, starp citu, ir ievērības cienīgs. Modernākais mūsdienu militārais domātājs ir neviens cits kā 1891. gadā dzimušais cara armijas virsnieks, kurš cīnījies pret boļševikiem, otrajā pasaules karā karojis vāciešu pusē, bet savu galveno darbu “Dumpis – nosaukums Trešajam pasaules karam” izdevis trimdā Argentīnā, 1960, gadā.)
Lai vai kā, – propaganda, motivācija, informatīva kara metodes, karaspēka morālā stāja – šīs lietas jebkurā karā ir svarīgākas, kā bruņojums. Tas ir īpaši svarīgi mums, kuriem trūkst bruņojuma, tehnikas, tehnoloģiju un kuriem to vienmēr būs mazāk, kā iedomātajam pretiniekam. Taču mēs varam to kompensēt ar pareizu informatīvo darbu, augstu morāli, ticību sev un saviem panākumiem.
Žēl, ka pie šiem jautājumiem neviens acīmredzami nestrādā. Motorizēts strēlnieku bataljons kā profesionālās armijas kodols, nostiprināta krasta apsardze, pretgaisa aizsardzības izveidošana – tās ir lietas, pie kā iespēju robežās Latvija centusies strādāt kopš neatkarības atgūšanas. Un te viss ir skaidrs – vajag vairāk naudas. Konceptuāli te viss sen ir izdomāts. Taču ar vienu bataljonu, 120 vieglajām bruņumašīnām, dažiem kuteriem Latvija spēj sevi aizstāvēt tīri simboliski. (Tāpēc arī politiķi nekad nav vēlējušies ieguldīt armijā naudu.) Stingri ņemot, tam nav nekādas jēgas, īpaši jau tagad, kad Krievija izveidojusi Kaļiņingradā reālu A2/AD burbuli, viegli nošķirot Baltiju no ārējas palīdzības un atstājot minimālas iespējas pret to cīnīties. (Lai iznīcinātu Kaļiņingradas A2/AD spējas, ja tāds lēmums tiktu vispār pieņemts, NATO būtu nepieciešams lietot spārnotās raķetes, raķešu uzbrukumus no tālu esošiem stealth tipa lidaparātiem un modernus artilērijas ieročus Lietuvā, Polijā.) Citiem vārdiem, – iznīcināt Kaļiņingradas draudus, atbrīvot Latvijas gaisa telpu un Suvalku koridoru ir iespējams, taču šādu ieroču lietošana pret mērķiem Krievijas teritorijā nozīmē neko citu kā Trešo pasaules karu un es ne mirkli nešaubos par to, ka visas rietumu valstis, izņemot Poliju, darīs visu iespējamo, lai izvairītos no šādiem soļiem.
Visu to ņemot vērā, vienīgais spēks, kas spētu reāli sagādāt problēmas iebrucējam un pildītu arī nopietnu atturēšanas funkciju, ir vismaz 15 000 – 20 000 vīru liela LABI apbruņota un partizānu karam apmācīta zemessardze. Zemessardze, kurā ir snaiperu rotas, zemessardze, kurai ir bagātīgs prettanku ieroču klāsts un, ļoti svarīgi, arī pārnēsājamās reaktīvās zeme-gaiss raķetes. Tas ir īpaši svarīgi ņemot vērā Krievijas iespaidīgo aviācijas divīziju un kaujas helikopteru dislokāciju Ostrovā, tikai 50 km no Latvijas robežas. Un to, ka Krievija noteikti izmantos šo Kaļiņingradas A2/AD spēju radīto kontroli pār Latvijas gaisa telpu.
Zemessardzē ir jābūt ne tikai vismaz tūkstoš vai diviem tūkstošiem labi apmācītu snaiperu, kas glabā ieročus un munīciju mājās, bet arī savām diversantu rotām, spridzināšanas speciālistiem, izlūkiem un informācijas/dezinformācijas kara speciālistiem. Zemessardzei ir jāveido decentralizēti munīcijas depozīti visā valsts teritorijā un jāapgūst partizānu kara taktika. Čečenija uzvarēja pirmo karu ar Krieviju tikai pateicoties tam, ka pirmkārt, izvairījās no frontālām sadursmēm ar krievu armiju, organizēja katlus, lamatas un ilgstoši novājināja pretinieku ar to, ko NATO terminoloģijā to sauc “hit and run”. Krievu “nabeg-othod” man personīgi izsaka šo taktiku labāk, jo krievu taktiķi nodala “nabeg” no “ataka” tādā veidā, ka uzbrukuma mērķis ir uzvara, lai ko tā maksātu. Bet “uzlidojuma” vai “iebrukuma” mērķis ir nodarīt postījumus, zaudējumus un strauji atkāpties uz sagatavotām slēptuvēm, lai minimizētu zaudējumus.
Šī ir arī Afganistānas mudžahedu taktika, kas ļāvusi uzvarēt visas pasaules lielvalstis – britus, krievus, amerikāņus. Šī taktika lika amerikāņiem noasiņot, atkāpties un pamest likteņa varā Irāku. Šie principi un taktika varētu izdzīt arī no Latvijas jebkuru nelabvēli. No Šveices vajadzētu pamācīties, kā plānot pilsētas un ceļus tā, lai iebrukuma gadījumā būtu vieglāk aizsargāties. Paradoksāli ir tas, ka šī stratēģija nav tik dārga. Latvija var atļauties apbruņot zemessardzi un sagatavot to partizānu karam. Šādas zemessardzes esamība pildītu arī atturēšanas funkciju, tāpēc ka nekas agresoram nav nepatīkamāks un dārgāks, kā ilgstošs partizānu karš.
Problēma ir cita. Šobrīd no publiski pieejamās informācijas izriet, ka zemessardzi nav paredzēts gatavot partizānu karam, bet gan izmantot kā regulārās armijas paplašinājumu ar mērķi aizkavēt ienaidnieka armijas pārvietošanos.
Kā intervijā DeFacto (šeit http://ltv.lsm.lv/lv/raksts/25.09.2016-eksperts-purvi-unsaurie-celi-padara-latviju-viegli-aizstavamu.id80650/) atklāj Latvijas Aizsardzības ministrijas pieaicināts konsultants Filips Kārbers, ministrijas izspēlētajos scenārijos, ja Latvija aizstāvas viena pati, zemessardze pirmajās dienās zaudē 80 procentus savu aktīvu. Citiem vārdiem sakot – zemessargu. Bet pievērsiet uzmanību – Latvija jebkurā scenārijā pirmās dienas un pat nedēļas aizstāvas viena pati, jo pat nākamgad paredzētā Kanādas 455 karavīru grupa un citu sabiedroto vēl dažus simtus lielā vienība, lai arī ir ļoti būtisks politisks un simbolisks spēks, taču nekādā gadījumā ne būtisks militārs lielums pirmajām konflikta dienām un nedēļām.
Lai Latvija varētu saņemt NATO palīdzību, vispirms ir jāpieņem nebūt ne vieglais lēmums par uzbrukumu mērķiem Kaļiņingradā un, ļoti iespējams, citur Krievijas teritorijā. Tad šie uzbrukumi jāveic un tad attiecīgi visticamāk jāsaskaras ar problēmām, uz kuru fona Latvijas nedienas būs tīrais sīkums un nevienu neinteresē.
Tas ka zemessardzei tiek paredzētas patiesībā profesionālās armijas funkcijas, kurām turklāt zemessardze nav atbilstoši bruņota, robežojas ar noziegumu. Nebrīnos, ka mūsu armijas augstākajos ešelonos vērojamas kadru pārmaiņas. Kurš gan saprātīgs cilvēks spēs nezaudēt motivāciju dienēt zemessardzē, ja zinās, ka štābu pamuļķi ir paredzējuši vienkārši truli pamest vāji apbruņoto zemessardzi zem tankiem? Pareizāk sakot, zem elitārajām, labi apmācītajām un vēl labāk bruņotajām Krievijas uzbrukuma smailē esošajām vienībām. Zemessardzes izmantošana par lielgabalu gaļu, jau iepriekš zinot, ka 80 procentu no zemessargiem bezjēdzīgi ies bojā pirmo dienu laikā, ir nepieņemama.
Katrs var paskatīties fotogrāfijas no Krimas pārņemšanas operācijas un novērtēt, kā ir bruņoti GRU speciālo vienību kaujinieki. Kādi ir ieroči, kādi tēmekļi, kāda disciplīna, kāds izvēršanās ātrums. Un tur vēl nav ne tanku, ne helikopteru, ne aviācijas, ne desantēšanās no gaisa un jūras. Ir jāsaprot, ka Krievijas gadījumā mēs šobrīd runājam par daudzos segmentos vienu no spējīgākajām armijām pasaulē ar vismodernāko bruņojumu. Latvijas gadījumā mēs saskartos gan ar atjaunināto un moderno kaujas helikopteru un aviācijas divīzijas draudiem, gan, iespējams, ar jaunajiem Armata tipa tankiem, kuri, piemēram, britu izlūkdienesta ziņojumā (šeit http://www.telegraph.co.uk/news/2016/11/05/uk-militar y-intelligence-issues-warning-over-russian-super-tank/) novērtēti kā šobrīd modernākie pasaulē. Citi eksperti gan norāda, ka tas tā ir tikai ar nosacījumu, ja visas aprakstītās tanka aizsardzības sistēmas tiešām darbojas tik labi, kā tas iecerēts. Taču pat ja mēs sadurtos ar mazāk modernajiem iepriekšējās paaudzes tankiem, helikopteriem un to atbalstītām motorizētām kājnieku vienībām, tas būtu spēks, kuru nevar apturēt viegli bruņoti brīvprātīgie.
Runas par šaurajiem ceļiem un daudzajām upēm, kas apturēšot Krievijas armiju, man, atklāti sakot, šķiet smieklīgas. Latvijas stratēģu ideja spridzināt pašiem savus tiltus radīs lamatas vienīgi pašmāju mierīgajiem iedzīvotājiem, kuri netiks uz saviem laukiem, lai relatīvā drošībā un vismaz siltumā pārlaistu aktīvās karadarbības laiku. Aizkavēt iebrucēja pārvietošanos ir profesionālās armijas uzdevums, kurā galveno lomu spēlē tehnoloģijas un bruņojums, kuru šobrīd mūsu armija arī iepērk. Latvijai ir nepieciešama tik liela un tādā veidā bruņota profesionāla armija, lai zemessardzes brīvprātīgie nav jāiesaista tiešā konfliktā ar visās nozīmēs bezcerīgi pārāku pretinieku. Tā vietā zemessardze ir jāgatavo partizānu karam. Proti, darbībai ienaidnieka aizmugurē, kur savukārt tā varētu būt ļoti efektīva.
Karot un mirt ir gatavi (vai nav gatavi) cilvēki, tāpēc visam ir jāsākas ar komunikāciju. Zemessardzei ir jāzina, kas ir tās funkcijas un tām jātrenējas. Ir jābeidz muļķīgā un bezjēdzīgā trenēšanās mežos un purvos, imitējot Otrā pasaules kara spēles. Mūsdienu karš notiek pilsētās, mūsdienu tehnoloģijas neļauj mežu izmantot pat kā slēpni. Mežos sabēgušos zemessargus pretinieks iznīcinās pat kājas neslapinot tikpat viegli, kā mērķus šautuvē. Ir jāgatavojas partizānu karam pilsētās. Snaiperi, diversanti, izlūki, komunikāciju speciālisti, speciālo uzdevumu vienības, tās ir nākotnes zemessardzes funkcijas. Tās liek pretiniekam zemei degt zem kājām, tās padara teritorijas okupēšanu dārgu, ilglaicīgu un sarežģītu.
Ar to visu es gribu teikt, ka šobrīd ir lielas bažas par Latvijas armijas un aizsardzības ministrijas vadības izpratni par to, kā sasniegt aizsardzības koncepcijā minētos mērķus. Ir jāsāk runāt ar savu tautu, ar savu zemessardzi, ar tiem cilvēkiem, kuriem šī valsts būs jāaizstāv. Aizsardzības koncepcijā un politiķu runās pieminētā vēlme aizstāvēt savu zemi neradīsies, ja tautai nebūs skaidrs, kāds vispār ir plāns. Mums ne tikai ir labi jāzina, kāds ir plāns, mums vēl ir jānotic tam.
Nevar uzvarēt nekādā karā pirms tu neesi ieguvis pats savu karavīru un iedzīvotāju sirdis un prātus, pats savas tautas sirdis un prātus. Šobrīd skan tikai lozungi – mēs varam, viss būs labi, viss ir kārtībā, nav pamata satraukumam. Ar šādu izpratni par komunicēšanu nav iespējams mobilizēt tos morālos un gara spēka resursus, kas nepieciešami, lai uzvarētu jelkādu karu.
Visticamāk, ja rīt sāktos karš, mēs to būtu zaudējuši nevis dienās, bet gan stundās, jo mēs to būtu zaudējuši savās galvās. Mēs taču nezinām, kāds ir plāns. Un iedomājieties, ka interneta vairs nav, televīzijas vairs nav vai ir tikai Krievijas kanāli. Mobilo sakaru nav, toties ir pretinieka propagandas avīzes, plakāti, skrejlapas, baumas, Mesnera aprakstītās simboliskās demoralizējošās pretinieka uzvaras un sabiedroto objektīvā vai subjektīvā vilcināšanās.
Tam visam klāt pārtikas, elektrības, siltuma trūkums. Nemaz nesākšu izskatīt variantus, kur vēl arī vīrusi. Un galvenais – pāri visam neziņa, neskaidrība un, protams, bailes. Ja tas notiktu rīt, mēs būtu zaudējuši, jo mēs neesam tam sagatavoti. Sagatavoti nevis budžeta procentu nozīmē, bet informatīvi ideoloģiskā nozīmē. Komunikatīvais darbs nav izdarīts, tas ir atlikts uz sazin kādiem labākiem laikiem.
Tātad – kāda aizsardzība Latvijai vajadzīga?
1) armijas vadība, kas saprot, kāda ir informācijas loma mūsdienu sabiedrībā un karos;
2) partizānu karam sagatavota un labi apbruņota liela zemessardze;
3) profesionālā armija, kas sadarbojas ar NATO partneriem, spēj veikt pretgaisa aizsardzības, krasta apsardzes un prettanku operācijas.
Viss pārējais ir tikai tāda runāšana un cerība uz labāko (NATO), bet cerība, kā zināms, nav stratēģija. Un galu galā, kāda jēga palīdzēt tiem, kas paši sev nepalīdz, kam pašiem sava valsts nerūp? Kādas mums ir tiesības prasīt un gaidīt, ka amerikāņu, poļu vai vācu kareivji nāks un mirs mūsu vietā, ja mēs paši neesam tam gatavi? Nav mums tādu tiesību, un nebūs nekāds brīnums, ja kādā jaukā brīdī mums uz to arī norādīs.
Un visbeidzot – ja Krievija zinās, ka šeit ir tāds spēks, tā arī vēl padomās, vai viņiem tāda sāpe vispār ir vajadzīga.
Autors: Jurģis Liepnieks
Avots: Puaro.lv