Meitenīte. Svars – 3,300, augums – 50 cm 4,51 minūtē. Un viņa būtu normāls, vesels bērns, ja ne daži apstākļi. Teikšu īsi – dzemdības bija ļoti smagas, slimnīcas personāls nebija uzdevumu augstumos. Dzemdes kakls ilgi nevērās vaļā, stimulācija nelīdzēja un es dzemdēju ar piecu pirkstu atvērumu.
Mani burtiski sagrieza gabalos, bet…bija par vēlu. Bērns piedzima ar hipoksiju, kā rezultāts – hidrocefālija, pneimonija un BCT… Šī baisā diagnoze izskanēja kā spriedums. Sākumā bija reanimācija. Mans bērniņš gulēja zem mākslīgās elpināšanas aparāta un tikai mazliet kustināja rociņas. Es raudāju. Ārsti mudināja – atsakies, priekš kam tev to vajag, viņš taču ir kā dārzenis… Dzemdēt taču vēl varēsi.
Kad to uzzināja mans vīrs, viņš ilgi klusēja un lūkojās vienā punktā… Un tad negaidot paziņoja: “Ārstiem taisnība. Mums labāk atteikties no viņas.” Viņš saņēma manu roku un tad nopūtās tā, it kā no viņa būtu novēlusies smaga atbildības nasta. Viņš domāja, ka es uzskatu tāpat. Bet es klusēju tāpēc, ka sāpes krūtīs neļāva izteikt ne vārda. Uzzinot, ka no meitas neatteikšos, vīrs atzinās, ka tā dzīvot nespēs…
Tā arī šķīrāmies. Jā, meitiņu paņēmu viena. Pašai nebija par ko izdzīvot, kur nu vēl audzināt slimu bērnu. Meitai devu vārdu Viktorija, katru dienu sarunājos ar viņu, un man šķita, ka viņa mani saprot, mirkšķinot skropstas. Tas gan bija viss, ko viņa prata. Es skraidīju pie ārstiem, bet bezmaksas medicīna bija bezspēcīga. Kādā brīdī man nolaidās rokas…
Raksta turpinājums nākamajā lapā!