Stāsts, kas liek padomāt… Ainas kundzei pārtikai pāri paliek vien 17 eiro mēnesī…

Kad cilvēks samaksā visus komunālos maksājumus, nopērk veselībai nepieciešamos medikamentus un atdod ikmēneša parādu par ārstēšanos slimnīcā, tad pārtikai pāri paliek vien 17 eiro mēnesī.

Tāda mūsdienu Latvijā ir Variņu ciema iedzīvotājas, 76 gadus vecās seniores Ainas Brikmanes ikdiena jau vairāk nekā pusgadu, – kopš tā laika, kad seniore šogad pārcieta divus insultus un ārstējās Vidzemes slimnīcā.

Rēķins lielāks par ikmēneša pensiju

Ainas kundze ir no tiem cilvēkiem, kuri pacietīgi un pieticīgi iztiek ar mazumiņu un apzinās, ka līdzīgi klājas arī citiem vecajiem cilvēkiem. Tomēr tik un tā viņa nespēja savaldīt emocijas, kad nejauši uz ielas nokļuva “Ziemeļlatvijas” redzeslokā un tika uzrunāta mūsu rubrikai “Avīze jautā” ar jautājumu “Vai novembri izjūtat, kā patriotisma mēnesi?”

Izdzirdot šo vaicājumu, seniorei acīs sariesās asaras, un viņas atbilde bija šāda: “Kāds patriotisms, kad paliec nabags ar 17 eiro. Samaksā visus maksājumus, šausmīgi dārgās zāles, un līdz 21. novembrim jāiztiek ar 17 eiro. Es visu izrēķinu visu līdz pēdējam santīmam. Ja pie manis kāds nāk ciemos, vienmēr saku, – “nenāciet ar našķiem, atnesiet maizīti un biezpiena paciņu”.

Pirms pāris gadiem “Ziemeļlatvija” jau viesojās pie Ainas Brikmanes – skaistu zeķu un cimdu adītājas un prasmīgas dārza kopējas – viņas privātmājā Variņu ciemā, lai rakstītu par saimnieces hobijiem. Toreiz seniore gan skuma par savu pāragri mirušo dēlu (viņas vienīgo bērnu), taču par iztikšanu no savas pensijas nesūrojās. Kas noticis tagad?

Pēc Ainas kundzes apciemošanas aizvadītajā nedēļā secinājums ir skarbs. Viņas stāsts kārtējo reizi ir apliecinājums tam, cik tālu no labklājības mūsu valstī ir vecie cilvēki, it īpaši tad, ja viņi saslimst un ja viņiem nav bērnu, kuri nestundā palīdzētu.

Vēl pērn rudenī Aina Brikmane spēja ar lāpstu uzrakt visu sava dārza zemi, bet šopavasar aprīlī pēkšņi izslimoja divus insultus. Pirmais ķēra mājās, naktī, kad pensionāre sajuta, ka viņai “noņemta” roka, – tā palikusi auksta kā ledus gabals, visi pirksti piepampuši. Izsauktā neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta brigāde momentā aizveda seniori uz Vidzemes slimnīcu. Tur viņa ārstējās vairākas dienas, jau saņēma paziņojumu, ka varēs braukt uz mājām, bet pēdējā dienā turpat, slimnīcā, piedzīvoja otru insultu.

Tā nu beigās slimnīcā sanācis ārstēties ilgi, un tas Ainas kundzei izmaksājis pavisam 240 eiro.

“Kad ieraudzīju rēķinu, teicu, – nevaru uzreiz tik daudz samaksāt, mana pensija ir tikai 233 eiro. Varu maksāt pa daļām. Esmu godīgs cilvēks, vienalga, lai cik un kā, bet samaksāts tiks,” sarunā ar “Ziemeļlatviju” sarunu ar slimnīcas administrāciju atceras Aina Brikmane.

Tā nu viņa ik mēnesi no savas pensijas maksājusi par ārstēšanos slimnīcā (vēl vienreizēju pabalstu daļēju medicīnisko izdevumu apmaksai – 49,80 eiro – A. Brikmanei piešķīris Smiltenes novada domes Sociālais dienests).

Tagad Ainas kundzes parāds Vidzemes slimnīcai palicis 60 eiro. Taču arī pēc to nomaksas seniorei grūtie laiki nebeigsies. Viņai ik mēnesi insulta profilaksei jādzer medikamenti “Xarelto” – reizi dienā viena tablete. Seniore stāsta, ka šīs zāles ir dārgas, 28 tabletes maksājot 67 eiro, bet kompensējamo medikamentu sarakstā tās nav iekļautas (to apliecina arī farmaceiti). Insulta profilaksei gan esot vēl vienas, lētākas zāles, kas ir kompensējamo zāļu sarakstā, taču, ja lieto tās, tad divas reizes nedēļā ir jānodod analīzes. Tas nozīmē, ka Ainas kundzei ir jābrauc uz Smiltenes poliklīniku, un, to parēķinot, nekas lētāk nesanākot.

Raksta turpinājums nākamajā lapā!

Iesaki šo rakstu citiem!

Leave a Comment